Nav jēgas visu laiku satraukties, ka šī māja nav četrkantīga, tādā droši vien pat būtu garlaicīgi, pasaules arhitektūra vienmēr sagādā pārsteigumus – saka SIA ”Lielais dzintars” valdes locekle Baiba Bože. Tas, ka tās apsaimniekošanā būs problēmas, jau bija skaidrs būvdarbu laikā, mums jāmēģina pielāgoties – tā savukārt teic ēkas ekspluatācijas un aprīkojuma nodrošinājuma inženieris Aldis Kaupa.

Pēc tam, kad aizvadīti vairāki arhitektūras konkursi, kuros Liepājas koncertzāle arī iecelta dažāda mēroga laureātu skaitā, un ir pagājis pusgads kopš nama atklāšanas svētkiem, “Kurzemes Vārds” ar koncertzāles vadītājiem pārrunāja lielākas un mazākas ķibeles, ar kurām “Lielajā dzintarā” saskārušies apmeklētāji. 

Apmeklētāji vairākās vietās ēkā novērojuši – dzelzskoka parketa dēlīši atdalījušies vai pacēlušies no vienmērīgā grīdas klājuma, turklāt grīda rudenī pēc atklāšanas un arī ziemā izskatījās netīra.

B. Bože: “Parketa dēlīši dažās vietās bija pacēlušies, un par to mēs sastādījām vienu no pirmajiem defektācijas aktiem. Saucām būvētāju “Merku” uz koncertzāli, un teju visās vietās šī nepilnība ir novērsta. Tas neizslēdz iespēju, ka defekts var parādīties vēl kaut kur. Bet vietās, kur to varēja redzēt, piemēram, ejot uz garderobi pa lielajām trepēm, tas ir novērsts. Arī dažos kabinetos.”

A. Kaupa: “Sadarbība ar “Merku” mums turpinās, mēs tam ziņojam, un brauc apakšuzņēmējs un novērš šos defektus.” B. Bože saka – defekts nav mērāms kvadrātmetros, runa ir par atsevišķiem dēlīšiem šur un tur. 

Atrisināta arī parketa kopšanas mīkla. B. Bože: “Ar dažādiem eksperimentiem esam nonākuši pie veiksmīga risinājuma. Sastādot 2016. gada budžetu, mēs bijām ieplānojuši lielu skaitli grīdas eļļošanai, ņemot par pamatu “Merka” apakšnieka tāmētās izmaksas, bet mēs tās esam samazinājuši teju uz pusi. Esam paši iegādājušies grīdas eļļošanas mašīnu, un izmantojam savus tehniskos puišus, kad nav zāles pārbūves un kad nav pasākumu. Bet pats būtiskākais – esam testējuši daudzus eļļas variantus un atraduši eļļu, kas labi piesūcina koka dēlīti un vizuāli ilgstoši ir paliekošs. Vairākas zonas publiskajā teritorijā jau esam noeļļojuši. Un skats ir krietni labāks.”

Bet vai tomēr šo darbu nevajadzēja veikt būvniekam, ja reiz grīda nav pienācīgi noeļļota būvdarbu laikā? B. Bože atgādina: “Būvniecības laikā pirms koncertzāles nodošanas ekspluatācijā grīdu eļļoja pēdējās nedēļās, kad nāca diezgan daudz ekskursantu, cits par citu svarīgāks. Lai tiktu dažādās telpās, mēs vilkām bahilas, pa to grīdu staigājām – arī būvnieks vai kādi pārstāvji, apakšnieki. Tagad mēs pa svaigi eļļotu grīdu pirms termiņa pilnīgi nevienam neļaujam pārvietoties.” Viņa “subjektīvi sliecas domāt”, ka būvdarbu laikā pietrūcis kādas eļļas kārtas, jo, kamēr grīda vēl nebija pāreļļota, katra izlijusi glāze vai vāze atstājusi nenovēršamu traipu. Pēdējo būvdarbu steigā vienlaikus ar grīdas eļļošanu ēkā notikuši arī citi darbi, gaiss bijis putekļains. Arī tas atstājis iespaidu uz grīdas izskatu, taču koncertzāles vadība būvniekus nevaino, zinot saspringtos un obligāti ievērojamos objekta nodošanas termiņus. A. Kaupa: “Esam par to daudz runājuši. Apakšnieks pasaka – esam noeļļojuši pēc tehnoloģijas. Kas pēc tam uz grīdas darīts, tas viņu vairāk neinteresē.

Pēc tehnoloģijas tās grīdas vienreiz gadā ir jāeļļo. Tas mums bija ieplānots. Pēc trešās eļļošanas reizes redzam – koks uzvedas citādāk, vizuālais efekts savādāks. Pirms tam vairākas kompānijas bija piedāvājušas savus pakalpojumus, kā uzlabot grīdas izskatu. Esam tos izmēģinājuši, bet vizuāli netika panākts efekts, ka grīda būtu glītāka. Jautājums ir par materiālu savienojamību. Zinām, ka grīda jau ir eļļota. Daudzi piedāvāja likt pa virsu vasku vai ko tamlīdzīgu. Bet tas būtu īstermiņa efekts. Kā pašā sākumā vasks darbotos kopā ar eļļu, mēs nezinām, vēlāk var parādīties kādas problēmas. Vislabākais tika panākts, pāreļļojot grīdas, nelietojot nekādu citu ķīmiju vai līdzekļus. Līdz ar to mēs nemainām grīdas eļļošanas materiālu. Un no grīdas garantijas viedokļa tas ir svarīgi, lai kompānija, kas grīdu eļļojusi, neizvirzītu mums pretenzijas, ka esam izmantojuši kaut kādu cita veida materiālu. Lietojam firmas “Bona” eļļu – 2,5 litru bundžiņa maksā no 50 līdz 80 eiro. Protams, tas nav lēts prieks. Grīdas eļļošanai šā gada budžetā “Lielajam dzintaram” bija paredzēti 49 tūkstoši eiro – visiem ēkas 11 tūkstošiem kvadrātmetru parketa. Tagad visā koncertzālē grīdu eļļosim pakāpeniski visa gada garumā, iesaistot paši savu darbaspēku. Nepieciešams, lai vismaz 12 stundas uz šīs grīdas nekāptu. Līdz ar to jāplāno, lai grīdu nosargātu.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 7.jūnija numurā.

#kvards-20160607-04#