Atmuguriski jāvelk augšā

Diskusiju biedrība “Radi vidi pats” sarīkoja vietā, kas atbilst universālā dizaina principiem un ir labais piemērs, – Liepājas centra glābšanas stacijas kompleksā.

Veselie savās ikdienas gaitās pat nepamana traucēkļus, kas ir liels klupšanas akmens tiešā nozīmē cilvēkiem ar invaliditāti. “Es varētu stāstīt un stāstīt,” saka Jānis Kupšis. “Man neviena gājēju pāreja nav laba – visur ir pacēlumi. Rati sitas kopā. Neviens neko nedara, tikai runā.”

Viņš piktojas, ka jau pirms vairākiem gadiem aizrādījis par gājēju pāreju pie veikala “Lielie logi”. Ar savu elektroskūteri varot tikt pāri, bet citiem tāds paaugstinājums esot ļoti nopietns apgrūtinājums.

E. Birznieks izveidojis biedrību “Izaicinājums liktenim”, tā nodarbojas ar vides pieejamības risināšanu cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos un elektriskajos skūteros. Ielas kļūstot labākas, bet palikušas daudzas neatbilstošas vietas.

Par tām runāts ar izpilddirektora vietnieku būvniecības jautājumos Didzi Jēriņu, taču šos objektus plānots pārbūvēt – gan Lielo ielu gar Liepājas Universitāti, gan Jūras un Graudu ielas krustojumu. “Nav vērts likt iekšā naudu, ja pēc kāda laika tur visu mainīs,” saka E. Birznieks.

Nejauka vieta ir Bāriņu un Kungu ielas pāreja. “Mums ir vieglāk, lai gan kantes sit kopā to skūterīti, žēl. Pēc iepriekšējiem noteikumiem to kanti drīkstēja 2–3 cm lielu atstāt. Pēc jaunajiem standartiem jābūt nullītei. Jaunie krustojumi ir daudzmaz pieejami, bet ar vecajiem, kam tie divi centimetri, ir pilna Liepāja.

Kad jāstumj parastais ratiņkrēsls, tad jāgriežas apkārt atmuguriski, jāvelk augšā. Un ja tur vēl ir diezgan liela satiksme!” uzsver biedrības vadītājs.

Vēl bēda ir teknes uz ietvēm. “Esot nodots Komunālajai pārvaldei, un līdz vasaras vidum būšot izņemtas. Paskatīsimies. Tas, kurš iet ar kājām, nepamana ne maliņu pie pārejas, ne reni,” atzīmē E. Birznieks.

Pamēģiniet uznest!

“Tualetes mums nav. Tehnika iet uz priekšu, bet vidē paliek viss vecais,” norāda J. Kupšis. Skūteris ir daudz lielāks par parasto ratiņkrēslu, un pašreizējiem standartiem atbilstošā tualetē ar to nevar ne iebraukt, ne apgriezties.

E. Birznieks piemin, ka skūteristiem vienīgās pieejamās tualetes ir “Rietumu centrā” un bērnu laukumā, protams, arī glābšanas stacijas kompleksā. “Jaunajām, ko liks pie pludmales, ar Jēriņa kungu risinām problēmu, nedaudz pārtaisīs, lai mēs arī tiekam iekšā,” viņš pastāsta.

Savukārt iestādēs, kur ierīkota uzbrauktuve, invalīdam šķērslis nereti ir durvis, kas veras uz āru.

“Pastam palīdzības poga ir, taču vari spiest, kamēr slikta dūša paliek,” atzīst E. Birznieks. “Pie “Luminor” bankas ir poga, bet jāgaida, līdz kāds ies iekšā, lai pasauc darbinieku,” papildina J. Kupšis.

“Viņi teica, ka cauru dienu spaida bērni, kas iet garām.”

Jaunajā pašvaldības administrācijas ēkā Peldu ielā ievēroti universālā dizaina principi, tomēr ne visur. “Ir tāda problēma kā veramās durvis, tās ir smagas. Jāgaida kāds, kurš pietur. Stiklota būve, tad varēja arī stiklotas automātiskās durvis ielikt,” saka E. Birznieks.

Pirms atbildes uz jautājumu, vai vīri var iekļūt kultūras un sporta iestādēs, J. Kupšis nopūšas, tad teic: “Vai, mīļā meiten, vai… Es uz hokeju nevaru aiziet.” E. Birznieks piebilst, ka ledushallē viņiem neesot vieta atrasta vēl līdz šim. Liepājas Olimpiskajā centrā J. Kupšis bijis uz basketbolu, nācies ejā stāvēt.

“Par tualeti nerunāsim, mums atbildēja, ka tas ir vecs projekts, nepārtaisīs. Taču manēža ir jauns projekts. Kāpēc tur neuztaisīja invalīdiem tualeti?” viņš nesaprot.

“Lielo dzintaru” E. Bizrnieks apmeklējis reizes desmit. Ar skūteri gan zālē nelaižot, taču bēdu nav – tur ir ratiņi, kuros pārsēsties. “Teātrī ir problēmas. Bija teikuši, ka uznesīs augšā, bet, ja nu gāžas ar visiem nesējiem, tad būtu traki! Pamēģiniet Jāņa kungu uznest! Kinoteātrī neesmu bijis, esot zālē tik slīpa iebrauktuve, ka ratiņnieks dikti jātur, lai no rokām neizraujas,” – tā dzirdējis biedrības vadītājs.

Savā stūrītī, mazās grupiņās

E. Birznieks redz, ka pilsētas ielās arvien vairāk parādās cilvēki ratiņkrēslos, biedrība mēģina viņus uzrunāt, aicināt pulkā. “Ar to iet grūti, jo katrs ir ierāvies savā stūrītī un saka, ka neko nevajag, ka tāpat ir labi,” viņš saka.

Biedru ir 15, bet aktīvi kādi pieci seši, jo ir veselības problēmas, ne katrreiz var ierasties uz ikmēneša tikšanos.

Līdzīgs stāsts ir Mārtiņam Mamim, kurš vada biedrību “Cerība. Ticība. Mīlestība”. Bērniem un jauniešiem ar kustību un garīgās attīstības traucējumiem un viņu vecākiem piedāvā sporta aktivitātes, galda tenisa nodarbības un kultūras pasākumus. “Uz papīra ir ap 60, aktīvi ir seši septiņi bērni un jaunieši, kurus regulāri ved uz nodarbībām. Reizēm šī viņiem ir vienīgā iespēja sevi realizēt. Jaunieši kopumā ir puslīdz aktīvi, bet vairāk darbojas savās mazajās grupiņās,” viņš pastāsta.

Liepājas Neredzīgo biedrības pārstāve Laila Jaunskalže arī norāda, ka ne visi iestājas biedrībā. “Mūsu biedri ir no Liepājas un Kurzemes reģiona, šobrīd ir vairāk nekā 800. Liepājā ir 694 cilvēki. Vadītājs Māris Ceirulis mēdz teikt, ka šeit varētu būt kādi pieci tūkstoši invalīdu ar dažādiem traucējumiem,” viņa atklāj.

Diskusija skar arī invalīdu iespējas atrast darbu, un problēmas ir tieši ar darba vides pieejamību. “Neesmu dzirdējis, ka cilvēkam ratiņkrēslā vai skūterī būtu iespēja atrast darbu,” pauž E. Birznieks.

Ir arī citi šķēršļi. M. Mamis piemin, ka divi jaunieši ar garīgās attīstības traucējumiem meklējot pavāra palīga darbu, viņiem ir speciālā izglītība, bet joprojām ir bezdarbnieki. “Ļoti grūti atrast darba devēju, kas pieņemtu kaut vai uz pusslodzi ar elementāriem darba pienākumu noteikumiem. Darba devēji baidās saskarties ar šiem jauniešiem, baidās no pretreakcijas,” viņš atklāj.

D. Jēriņš norāda, ka darba vides pieejamība labāka ir valsts un pašvaldību sektorā, bet “privātajā sektorā aizdomājas tikai tad, kad vajadzīgs darbinieks”. Tomēr jaunām ēkām vides pieejamības normatīvi esot stingri, tai skaitā rūpnīcām.

“2004. gadā kafejnīcas īpašnieks stāstīja: “Man te neviens ratiņkrēslā nenāk!” Bet varbūt nenāk tāpēc, ka nevar ienāk? Tagad varbūt ir ērti un neērti risinājumi, bet šaubos, vai publiskās ēkās varētu būt nepieejamība. Vēsturiskā ēkā gan neredzu iespēju otrā stāva birojā izveidot darba vietu cilvēkam ar kustību traucējumiem,” saka izpilddirektora vietnieks.

Liepājā ir paredzēts pašvaldības līdzfinansējums mājokļa vides pielāgošanai – var ierīkot platformu, uzbrauktuvi, arī piebūvēt celiņu līdz ielai.

Par laimi, nesen mainījusies normatīvā bāze – pārējiem mājas iedzīvotājiem piekrišana nav jāprasa. “Ne pārāk priecīga ziņa – būvizmaksas ir uzlēkušas debesīs. Līdzfinansējums no cilvēka kļūst arvien lielāks un neko pozitīvu šim pasākumam nedos,” spriež D. Jēriņš.

Atbilst standartam, bet neder skūterim

Būvniecības sadaļa vides pieejamībā ir ļoti maziņa, bet visvairāk redzama, saka D. Jēriņš. Pierasts runāt par infrastruktūras problēmām, taču sabiedrībā ir ne tikai cilvēki ratiņkrēslos, bet arī neredzīgie, nedzirdīgie, cilvēki ar ierobežotām uztveres spējām. “Domē darba grupā strādājām pie visā Latvijā vienīgā pašvaldības dokumenta, kurā ir runāts par vides pieejamību. Nācās daudz saprast arī par citām lietām,” viņš atzīst.

Uzzinājis gan to, ka ļoti atšķiras pavisam nedzirdīgu un vājdzirdīgu cilvēku vajadzības, gan to, ka nedzirdīgie lieto pilnīgi atšķirīgi strukturētu valodu un mūsu sarakstītie teikumi viņiem nav saprotami.

Arī apkaunojošo faktu, ka nedzirdīgo ābece latviešu valodā izdota 1964. gadā un Ļ burtam tajā piemeklēts vārds Ļeņins. Situācijas uzlabošanai ieviestas ziņas ar surdotulkojumu Liepājas vietnē, Jaungada sagaidīšanas pasākums pirms pandēmijas notika ar surdotulkojumu.

Izpilddirektora vietnieks zina problēmu ar invalīdu tualetēm.

“Tās pilnībā atbilst standartiem, bet standarts pilnībā neatbilst skūteriem. Izmaiņas daudz efektīvāk izdodas, ja tās cenšas panākt sabiedriskas organizācijas,

to teiktajā ieklausās uzmanīgāk nekā pašvaldībā,” viņš iesaka.

Pašvaldība pēc Liepājas Diakonijas centra ieteikuma mainījusi iekšējos normatīvus, un tā tapusi tualete pie Ziemeļu mola, kas atbilst lielākiem standartiem, kādi valstī nav apstiprināti.

Būvvalde un Būvniecības valsts kontroles birojs uzrauga universālā dizaina risinājumus, tomēr vienmēr kāds kaut ko nepamanīs, saka D. Jēriņš.

Viņš aicina iepazīties ar būvprojektiem un ziņot par nepilnībām. “Būvprojekti ir publiski pieejami elektronisko iepirkumu sistēmas mājaslapā. Man kā projektētājam ir šaubas, vai kāds atradīs nepilnības būvprojektos, jo tos zīmē ne tik detalizēti. Sīkas detaļas ne vienmēr uzbūvē tā, kā uzzīmēts. Būvdarbu vadītājam un būvuzraugam jau būtu jāpamana slieksnītis un jāpievērš tam uzmanība, jābrīdina, ka kaut kas nav kārtībā,” viņš saka.

Konsultācijas būvprojektiem sniedz M. Cīrulis, norāda L. Jaunskalže, bet viņš minējis, ka, ceļot “Pūtvējiņus”, neviens neesot padomu prasījis.

Nedarīt ķeksīša pēc

Māris Ceirulis, Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

Par “Pūtvējiņiem” tiešām nav bijusi neviena konsultācija – neviens nav jautājis, nav vērsies pie manis. Neesmu pats tur bijis, tikai dzirdēju, ka nav īsti labi.

Parasti mums ir ļoti laba sadarbība ar būvvaldi, ar arhitektiem. Īpaši varu uzteikt Guntu Šnipki, viņa vienmēr konsultējas ar mums, prasa padomu, meklē labus risinājumus. Ko zinām, to mēģinām palīdzēt, lai būtu ne tikai vides pieejamība, bet plašāk – universālais dizains: vides, pakalpojumu, produktu un informācijas pieejamība visiem cilvēkiem.

No jaunākajiem objektiem Liepājā var minēt bērnunama jauniešu atbalsta centru Salmu ielā, taktilās kartes, kas atradīsies uz atjaunotā bijušā dzelzceļa tilta, kur būs gājēju un veloceliņš. Arī uz Roņu ielu bieži braucām, lai tur būtu pareizi izvietotas taktilās informatīvās kartes pie noejas uz jūru, Zirgu salā esam meklējuši risinājumus gan informatīvajām norādēm, gan līmeņu maiņām dažādiem segumiem.

Bija iesākti vairāki projekti, kuros šobrīd ir apturēti iepirkumi. Bija jāmeklē risinājumi Viršu ielā sociālajai dzīvojamajai mājai, kā arī vēl vienai grupu dzīvokļu mājai.

Šur tur ir būts ārzemēs, un es varu droši teikt, ka Liepāja šobrīd cilvēkiem ar invaliditāti ir viena no pieejamākajām pilsētām Eiropā.

Izklausās iespaidīgi, bet tā ir realitāte. Vai viss jau ir izdarīts? Tas ir līdzīgi kā mājai vai dzīvoklim, kur vienu pusi sataisi, bet nāk jaunas tehnoloģijas, jauni risinājumi, un jātaisa atkal, tā arī pilsētvide visu laiku jāuzlabo.

2009. gadā kopā ar Liepājas domi tika apstiprināta rīcības programma. Līdz tam nekādi nevarējām panākt, lai vides pieejamības prasības ievērotu tie, kas uzvar iepirkumā un būvē ielu vai objektu. Tajā laikā normatīvos vēl nebija ieliktas prasības.

Atsaucoties uz rīcības programmu, ir tiesības prasīt vides pieejamības risinājumus. Daudzu kilometru garumā iestrādātas vadlīnijas, panākts, ka ietvei ar brauktuvi jāsaiet vienā līmenī, uz nullīti, lai ērti var pārvietoties gan riteņkrēslā sēdošie, gan neredzīgie, gan bērni ar divriteņiem, gan vecāki ar bērniem, cilvēki ar ratiņsomām. Ir skaņas luksofori, taktilās kastītes, vairāk nekā desmit kartes pilsētvidē, runājošie autobusi un tramvaji, marķētie stabi uz ietvēm, lai vājredzīgie neskrien virsū.

Protams, uzreiz katra cilvēka pagalmā nevaram šos risinājumus ieviest.

Visu laiku jātur roka uz pulsa. Tikko vēl konsultēju Salmu ielas nama evakuācijas plāna izveidi, lai varētu iemācīt orientēties vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Vēl ir specifiskas vietas, kur jāmeklē labi risinājumi. Vajadzīgs, lai būtu funkcionāli, nav nozīmes izdarīt ķeksīša pēc. Domāju, šai virzienā mums vēl ilgu laiku būs, ko darīt.

UZZIŅAI

Atbalsts mājokļa vides pielāgošanai

• Liepājā ieviests 2018. gadā.
• Līdz šim laikam īstenoti 3 projekti.
• Jūnijā nodos ekspluatācijā ceturto pacēlāju, vēl vienu pašlaik ierīko.
• Ik gadu budžetā paredzēti līdzekļi diviem pacēlājiem – 15 tūkstoši eiro katram.
• Ja nauda konkrētajā gadā netiek izmantota, tā pārceļas uz nākamo.
• Dienvidkurzemes novadā taps kopīgi saistošie noteikumi, pašlaik jautājumu risina individuāli.
• Novada teritorijā no 2015. līdz 2021. gadam sniegts atbalsts 7 mājsaimniecībām vides pielāgošanai.

Avoti: Liepājas pilsētas un Dienvidkurzemes novada Sociālie dienesti

Aptauja

Kādi uzlabojumi nepieciešami cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem pilnvērtīgai dzīvei

• Grūti pārbraukt pāri bruģim, cilvēkam ratiņkrēslā vajag stūmēju.
• Personām pēc insulta grūti pārvietoties, pa ielām, kur augsti paaugstinājumi, vajag nolaidenas pārejas, pie daudzām ēkām joprojām ir pakāpieni
• Soliņi atpūtai, jo pārvietošanās ir fiziski grūta.
• Ļoti bieži valsts iestādēm lifts ir tikai formāli. Kāpēc notiek tāda diskriminācija?
• Kāpēc netiek izbūvētas jūras pludmales dēlīšu takas līdz pašai jūrai visās izejās?
• Nost ar stigmām.
• Pilsētas prioritātei būtu jābūt gājējiem un tikai tad mašīnām.
• Jāturpina esošās būves pielāgot cilvēkiem ratiņkrēslos. Trīs pakāpieni pie veikala arī ir šķērslis.
• Vai būvnieki paši ir pamēģinājuši ar ratiņkrēsliem uzbraukt un tikt iekšā ēkās? Piemēram, Zobārstniecības poliklīnikā, Liepājas Universitātē? Kāpēc ļauj pieņemt šādus projektus?

Avots: biedrība ”Radi vidi pats”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.