Ietekmē uzvedību, lasītprasmi

Diskusijas par viedierīču lietošanas ierobežojumiem skolās noritējušas ik pa laikam. Vietnē manabalss.lv bija iesniegta iniciatīva “Par kvalitatīvu skolas laiku bez personiskajām viedierīcēm sākumskolās un pamatskolās”, kura ātri vien savāca vairāk nekā 10 tūkstošus iedzīvotāju parakstu.

Beidzot šogad oktobrī Saeima pieņēmusi grozījumus Izglītības likumā.

Tie paredz, ka pirmsskolas vecuma un 1.–6. klases skolēniem izglītības iestādē ir aizliegts lietot mobilos tālruņus, izņemot gadījumus, kad pedagogs ir atļāvis tos izmantot mācībām.

Izmaiņas likumā bija vajadzīgas, jo skolām līdz šim nebija efektīvu iespēju ierobežot viedierīču un mobilo tālruņu lietošanu mācību laikā. Liegums stāsies spēkā nākamā gada 31. maijā.

Līdz tam skolām ir jāizstrādā iekšējās kārtības noteikumi par telefonu izmantošanu.

Priekšlikuma iesniedzējs ir Saeimas deputāts Česlavs Batņa.

“Mēs redzam situāciju, ka mobilie telefoni sāk iespaidot bērnu emocionālo uzvedību, arī lasītprasmi, it sevišķi, ja viņi to izmanto jau agrā vecumā, jau pirmsskolā – piecus, sešus un septiņus gadus veci bērni,” Č. Batņa skaidro, kāpēc par to jādomā.

Bijušas skolas, kuras pašas redzējušas šo problēmu un ierobežojumus ieviesušas, bet citviet tas neizdevās, jo nevedās auglīgas diskusijas ar skolēnu vecākiem.

Līdz ar to bijis svarīgi jauno kārtību nostiprināt ar likuma spēku.

No oponentiem izskanējis arguments, ka, iespējams, skolas nevarēs atrisināt jautājumu par viedierīču glabāšanu. “Bet ir ļoti labi piemēri,” uzskata Č. Batņa.

“Daudzas skolas ir to pierādījušas, ieviešot vai nu “klusuma kastītes”, vai telefonus lūdzot atstāt kopējā skapītī, vai arī pie dežuranta ir pieejams telefons, ar kuru vecāki var sazvanīt bērnu un bērns var sazināties ar vecākiem, ja tas ir steidzami vajadzīgs. Manuprāt, ir nepieciešama tikai griba to īstenot.”

Č. Batņa atzīmē, ka

nav runa par digitālo ierīču vispārēju aizliegšanu digitālajā laikmetā, bet gan par to, lai mobilās ierīces tiktu izmantotas jēgpilni.

Ierobežojums neattieksies uz viedpulksteņiem. Jo daudziem bērniem tas ir veselības jautājums, piemēram, pulkstenis mēra cukura līmeni.

Vēl viens pienākums

Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas direktorei Intai Korņējevai ir divējādas izjūtas par pieņemtajiem grozījumiem.

“Viennozīmīgi atbalstu, ka ir jāierobežo mobilo telefonu lietošana un ne tikai skolās, tomēr ar formālu aizliegumu, lai arī tas ir noteikts ar likuma spēku, reālas ilgtermiņa izmaiņas panākt ir maz iespējami,” viņa uzskata.

Mērķtiecīgāk ilgtermiņa izmaiņas būtu panākamas izglītojot, skaidrojot, pārliecinot.

Patlaban esot sajūta, ka skolai uzlikts vēl viens pienākums un atbildība bez papildu atbalsta, t.i., bez resursiem un seku sistēmas par aizlieguma neievērošanu.

“Teorētiski ir pareizi noteikt par pienākumu katrai iestādei izveidot nosacījumus un kārtību, kādā izmanto tehniskos līdzekļus mācību un audzināšanas procesā un saziņā, jo skolas atšķiras ar savām vērtībām, tradīcijām un noteikumiem.

No otras puses, ja šādu aizliegumu pieņem valstiskā līmenī, kāpēc vienlaicīgi ar aizliegumu valstiski neizstrādāt arī vienotu kārtību, ietverot reālu, īstenojamu seku sistēmu aizlieguma pārkāpumu gadījumos.”

Domājot, kā reāli ieviest šo aizliegumu, īpaši tik lielā skolā kā Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskola, kur no 1. līdz 6. klasei mācās 710 skolēni, rodas ļoti daudz jautājumu, neslēpj I. Korņējeva.

“Sākumskolas klasēs salīdzinoši vienkārši ir atrisināms jautājums par skolēnu mobilo telefonu uzglabāšanu mācību procesa laikā – no rīta visi klases skolēni savus telefonus novieto pie klases audzinātāja slēdzamā skapī un dienas beigās tos paņem. Tā lielākajā daļā klašu notiek jau šobrīd.

Daudz sarežģītāka ir situācija 4.–6. klasē, jo skolēniem mācību stundas ir pie dažādiem skolotājiem, tātad jāorganizē vieta, kur telefonus novietot. Lai novērstu iespējamos telefonu bojāšanas vai zagšanas gadījumus, šim skapim vai plauktiņam ir jābūt slēdzamam.

Vēl jāņem vērā iespējamā šmaukšanās – viens telefons tiek ievietots skapī, otrs telefons paliek somā.

Pagaidām neredzu iespēju šādus individuālos skapīšus skolā iegādāties un izvietot.”

Ja skolā būs noteikums, ka telefoniem jāatrodas somās klusuma režīmā, tad nodrošināt to nelietošanu ir utopiska ideja, pauž I. Korņējeva.

Pagaidām neatbildams ir jautājums, ko skola darīs, ja audzēkņi tomēr telefonus lietos.

“Pirmkārt, kā lielā skolā atšķirsim, kurš skolēns ir jaunāks, kurš vecāks par 6. klasi un, galvenais, ko reāli darīsim, ja konstatēsim, ka telefons tiek lietots: aizrādīsim, rakstīsim negatīvos ierakstus, ziņosim vecākiem?” I. Korņējeva jautā.

“Ja vien zināsim, kam rakstīt un kam ziņot, jo visi darbinieki nepazīst visus skolēnus. Aiz rokas vedīsim pie skolas atbalsta personāla vai vadības, lai viņi noskaidro konkrētā skolēna vārdu un ziņo vecākiem?”

Direktore paredz – būs vecāki, no kuriem skolai būs jādzird pārmetumi par šo aizliegumu.

“Daudzi man nepiekritīs, tomēr uzskatu, ka vecākiem būtu jānosaka administratīvā atbildība, ja viņu bērni tomēr atļaujas lietot telefonu skolas telpās,” uzskata I. Korņējeva.

Neviens likums, neviens aizliegums nedarbojas, ja nav noteikta atbildība katram indivīdam par likuma neievērošanu, viņa uzskata.

Bērns pats būs ieguvējs

Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā jau no šī mācību gada pirmklasnieki mobilos telefonus neizmanto. Tāda pati kārtība ieviesta arī atsevišķām vecākām klasēm, kur par to vienojušies vecāki un skolotāji, stāsta direktore Laila Roga.

Uz jautājumu, kur tiek novietotas ierīces, viņa atteic: “Bērni tos tur savās somās. Likt skolotājiem rūpēties par dārgiem svešiem telefoniem ir milzīga atbildība.”

Īstenot līdzīgus noteikumus arī citās klasēs nebūs grūti, uzskata direktore, ņemot vērā, ka skolai ir laba sadarbība ar bērnu vecākiem.

Patlaban Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā no 1. līdz 6. klasei mācās 630 audzēkņi.

L. Roga stāsta, ka skolā ir atsevišķi gaiteņi, kuros nedrīkst izmantot mobilās ierīces, jauniešiem tur ir sagādātas citas aktivitātes, piemēram, šahs. Skolā tā ir ļoti populāra spēle.

“Lielākoties bērni šos noteikumus arī ievēro. Mums skolā vairs nav arī zvans. Visur ir salikti pulksteņi, lai skolēni mērķtiecīgi var plānot savu laiku.

Cik garš ir starpbrīdis, viņi zina. Un visi stundās ir savlaicīgi. Savukārt stundu izmaiņas dienas laikā parādās gaiteņos uz ekrāniem.”

L. Roga norāda, ka vēlas bērnos ieaudzināt svarīgas vērtības, tai skaitā, ka noteikumus pārkāpt nevajag. “Es ļoti gribu iet šo ceļu, nevis būt par vagaru.

Gribētu ieaudzināt, ka bērns pats ir ieguvējs, ja starpbrīžos vai stundās nespēlē spēlītes.”

Direktore pauž – daži vecāki ir norādījuši uz to, ka jūtas drošāk, ja bērnu ar telefona palīdzību var izsekot.

Viņa to saprot, taču atzīmē, ka vecākiem saviem bērniem ir arī jāiemāca droša pārvietošanās un paklausība, sadarbība ar skolotājiem.

Tāpat direktore aicina vecākus uzticēties skolotājiem un skolas personālam, kas nepieciešamības gadījumā palīdzēs bērnam sazināties ar mammām un tētiem.

Telefona noņemšana ir pēdējais solis

Padures pamatskolā situācijas ar mobilajiem tālruņiem ir ļoti dažādas, vērtē direktore Vita Levica.

“Mēs tomēr esam speciālā izglītības iestāde bērniem ar īpašām vajadzībām, un telefonu īpatsvars nav tik liels kā citās skolās. Jo īpaši, ja jaunais likums skar bērnus no 1. līdz 6. klasei. Šajā vecuma posmā šo jautājumu mums izdodas sakārtot diezgan labi.”

Pašlaik skolas iekšējās kārtības noteikumi paredz, ka mobilo telefonu izmantošanu stundās nosaka skolotājs.

Tas nozīmē: ja telefonus neizmanto mācību procesā, tiem ir jābūt somās.

“Ir skolēni, kas respektē šo prasību, telefonu ieliek kabatā, somā un to neizmanto. Bet ir gadījumi, kad ir jāpalūdz īpašāk, lai noliek uz skolotāja galda. Citreiz, lai koriģētu uzvedību, telefons tiek nolikts skolotāju istabā un atdots dienas beigās.”

Direktore uzsver, ka vienmēr vispirms mēģina panākt savstarpēju vienošanos un telefona noņemšana ir pēdējais solis.

Visbiežāk šādu rīcību izprovocējot zēni.

V. Levica neslēpj, ka, izdzirdot jaunos noteikumus, pirmā doma bijusi par vēl vienu skolām uzliktu slogu, ar ko būs jācīnās.

Risinājums varētu būt likt bērniem viedierīces atstāt mājās, taču reizē uzskata, ka vecākiem būtu jāspēj sazināties ar bērnu, kamēr viņš ir ceļā uz skolu un no tās.

Vienmēr kāds pārbauda robežas

Grozījumi Izglītības likumā neieviesīšot nekādas izmaiņas Liepājas Centra sākumskolas darbā, norāda direktore Kristīne Bārdule. Jo šāds noteikums skolā, kurā patlaban mācās 523 skolēni, pastāv jau gadiem.

Starpbrīdī uzsākta un nepabeigta spēle traucēja skolēniem pārslēgt uzmanību uz mācībām, savukārt, tuvojoties starpbrīdim, bija vērojama skolēnu nepacietība un nespēja koncentrēties, domājot par spēles atsākšanu, kas ievērojami novērsa skolēnu uzmanību un mazināja viņu spēju koncentrēties stundai.

Vēl viens būtisks faktors bija sociālo prasmju mazināšanās, norāda K. Bārdule.

Skolēni, atrodoties blakus viens otram, spēlēja spēles mobilajos telefonos, bet nesarunājās, kas mazināja viņu iespējas attīstīt tādas sociālās prasmes kā sadarbība, emociju izpratne un problēmu risināšana.

Liepājas Centra sākumskolā aptuveni pirms astoņiem gadiem ticis pieņemts lēmums ierobežot mobilo ierīču lietošanu, atļaujot tās izmantot tikai mācību nolūkos ar pedagoga atļauju.

Tas apspriests un akceptēts gan pedagoģiskās padomes sēdē, gan skolas padomē. Un šis ir arī viens no punktiem skolas iekšējās kārtības noteikumos.

Pedagogu starpā bijusi diskusija par to, kā šo noteikumu punktu īstenot ikdienas dzīvē, atminas K. Bārdule.

Lielākā daļa pedagogu uzskatīja, ka ir svarīgi mācīt skolēniem patstāvību un atbildību.

Tāpēc nolemts, ka telefoni netiks savākti vai ievietoti kastītēs, jo šāda rīcība pārceļ atbildību uz skolotāju, bet gan sarunās ar skolēniem izskaidros nepieciešamību telefonus novietot somās un pārslēgt uz klusuma režīmu.

“Šobrīd mēs nevaram apgalvot, ka neviens skolēns ārpus mācību procesa un bez skolotāja atļaujas nelieto mobilo telefonu. Vienmēr ir kāds, kurš vēlas pārbaudīt robežas,” pauž direktore.

Ar šiem skolēniem vēlreiz tiekot pārrunāti noteikumi un to pārkāpšanas sekas.

Skolas noteikumi arī nosaka skolotāju rīcību atkārtota pārkāpuma gadījumā: otrā reizē digitālā ierīce tiek noņemta un atdota izglītojamam pēc mācību stundām, savukārt trešajā reizē digitālā ierīce tiek noņemta un atdota skolēna vecākiem.

Nozīmīga ir arī vecāku iesaiste un sarunas ar skolēniem mājās par mobilo telefonu lietošanas nolūkiem un ierobežojumiem, uzver K. Bārdule.

Stundā konkurē ar tiktoku

Trīs bērnu mamma Meldra Gineite izmaiņas atbalsta.

“Es, godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc skolām bija jāgaida grozījumi likumos, lai noteiktu, ka skola ir, lai mācītos to, kas jāmācās, lai mācītos veidot attiecības dzīvajā, būtu kopā ar klases biedriem, nevis tiktokā, snapčatā, ar spēlēm un visu pārējo.

Lai skolotājiem nebūtu stundās jākonkurē ar tiktok īsajiem video par skolēna uzmanību.

Pat pieaugušajiem ir grūtības noturēt uzmanību un fokusu, pa paradumam negrābstoties gar telefonu izrādēs, mācībās un sanāksmēs.

Tikai mēģinu iztēloties, cik daudz resursa vajag bērnam, lai viņš pārslēgtos no telefona atpakaļ uz matemātikas uzdevumu vai, viņaprāt, garlaicīgu lasāmo tekstu literatūrā.

Es domāju, ka mums ir atkal bērniem un arī sev jāiemāca fokuss, koncentrēšanās un tas, ka nav jāraustās uz katru notifikāciju telefonā.”

M. Gineite spriež, ka, iespējams, mazākās klasēs tas nav vēl tik traģiski, jo tur vēl ievēro skolotāju lūgumus nolikt telefonus somās.

Izaicinājumi sākas lielākās klasēs pamatskolā, kad jaunieši vienkārši ignorē un domā, ka ar spotify ausīs sēdēt skolā stundā ir pieņemami.

“Es, protams, piekrītu, ka ir pilnīgi normāli stundās izmantot arī resursus no telefona, meklēt informāciju utt., bet pie nosacījuma, ka visiem bērniem klasē ir viedtālruņi.”

Četru bērnu mammas Sandas Gunikas Lietavnieces divas jaunākās atvases pašlaik mācās Aizputes pagasta pamatskolā.

Jaunākais bērniņš nupat uzsācis mācības 3. klasē, tāpēc uz viņu turpmākos gadus attieksies arī jaunie grozījumi.

Aizputniece stāsta, ka par tiem dzirdējusi ziņās, taču ar citiem vecākiem jaunumi vēl nav apspriesti.

Sanda norāda, ka jaunākā bērna telefonā instalējusi lietotni Find My Kids. “Līdz ar to es redzu, kur bērns ir, un man nav jāuztraucas par to, kāpēc telefons bērniem ir vajadzīgs,” stāsta aizputniece.

Jautājot, vai bērniem būs grūti pieņemt jaunos noteikumus, viņa norāda, ka situācija katrā ģimenē būs atšķirīga.

Arī viņas jaunākajai atvasei telefons tīri labi patīkot. “Bet mūsu ģimenē ir iemācīts, ka vienmēr vispirms ir jāizdara skolas un mājas darbi, pēc tam laiks atpūtai un arī telefonam.”

Pašlaik Sandu jaunie grozījumi neuztrauc. Viņasprāt, svarīgi ir tos nemainīt pārāk bieži, jo, gan vecākiem, gan bērniem pierodot pie vieniem noteikumiem, ir grūti vēlāk pieņemt citus.

Tagad sieviete spriež, ka iesākumā skola varētu izjust nelielu pretestību, taču ar laiku visas iesaistītās puses sapratīs, ka tam ir savi labumi.

Lai telefons būtu resurss, nevis traucēklis

Daiga Manteniece, pedagoģe un lektore izglītības jomā

Mana reakcija kā pedagogam un vecākam: vai tas būs tik vienkārši?

Jā, telefona lietošanas ieradumi un digitālās prasmes ir savienojamas ar izglītību, bet pieaugušo neizdarītais mājasdarbs, šo ieradumu veselīgā formā ierādīšana un kontrolēšana, ir pārvērtis ikdienu sarežģītu, kurā bieži redzam trauksmainus, garīgi iztukšotus un ar zemu koncentrēšanās spēju nogurušus bērnus un jauniešus.

Vai aizliegums izmantot telefonu skolā būs īstais risinājums problēmai?

Vai tas sniegs iecerētos rezultātus, atceroties, ka ieradumi veidojas kā izglītības, tā ģimenes kontekstā?

Strādājot izglītībā dažādos vecuma posmos, man ir radies atšķirīgs skatījums un atšķirīga pieeja mobilo tālruņu pārvaldībai skolās.

Es labi apzinos un atzīstu pedagogu grūtības, kad vieglāk ir ielikt telefonu kastē vai aiz slēdža somā.

Tomēr aicinātu paraudzīties uz šo aizliegumu arī no citas puses, ko mēs varam darīt preventīvi vai stundās tā vietā, lai telefons būtu resurss, nevis traucēklis.

Ir pierādīts vairākkārt, ka

aizliegums kā jēdziens (domās vai darbībā) nedarbojas.

Mēs arī zinām no savas pieredzes bērnu audzināšanā, ka, aizliedzot kaut ko, palielinās vēlme un pūles iegūt/izmantot visu, kas tiek atņemts.

Klasvadības līmenī es runāju ar skolēniem – kā viņi vēlas, lai skolā izturētos pret mobilajiem tālruņiem? Dodiet viņiem iespēju runāt par to, pārdomāt dažādas perspektīvas, nākt klajā ar kompromisiem.

Cik tas būtu spēcīgi – ļaut skolēniem pašiem risināt problēmu un to īstenot ikdienā. Pieaugušie domā, ka viņi zina, kas jauniešiem visos gadījumos ir vislabākais.

Tomēr, ieklausoties bērnos, rodas ģeniālas idejas.

Es būšu pavisam skeptiska, sakot, ka sākotnēji mobilo tālruņu aizliegšana varētu pat palielināt atsevišķu skolēnu skolu kavējumu pieaugumu. Jaunieši jau zaudēja interesi par skolu pēc kovida pandēmijas.

Mēs vēlamies, lai skolēni būtu skolā, nevis tikai satura apguvē. Mēs vēlamies, lai viņi būtu tur, jo viņi var strādāt pie sociālās un emocionālās attīstības.

Ir nezināms lielums, kā šis aizliegums kolerēs ar motivāciju apmeklēt un pilnvērtīgi darboties skolā. To rādīs laiks.

Jā, piekrītu, ka telefona ieradumi ir jāmaina, piekrītu, ka praktiska darbošanās un sociāla labbūtība ir dzīvs kontakts starp bērniem un cilvēkiem kopumā.

Piekrītu, ka nav loģiska cēloņu un seku sistēma, kurā pedagogs paliek bezpalīdzīgs, jo skolēnam, īpaši posmā 4.–6. klase, roka sniedzas pēc telefona arī stundu laikā.

Šis jaunais aizliegums ir kā palīgā sauciens un glābšanas riņķis šajā situācijā.

Es esmu par to, ka bērniem ir jāiegūst vislabākā pieredze gan mājās, gan skolā. Ieradumi vispirms sākas ģimenes vidē.

Skola ar aizliegumu palīdzēs primāri sev, sekundāri bērniem!

Ja ieradumus mācīs kā skolā, tā ģimenē, paturot prātā, ka dzīvojam digitālā laikmetā, kurā varam iemācīt efektīvu un jēgpilnu tehnoloģiju izmantošanu katrā vecuma posmā, ieguvēji viennozīmīgi būs bērni.

Aptauja*

• 84% skolēnu vecāku un 95% skolotāju atbalsta ideju ierobežot mobilo telefonu lietošanu starpbrīžos skolā;
• 78% skolotāju un 67% vecāku domā, ka, ierobežojot telefonu lietošanu starpbrīžos, skolēni apgūtu citas prasmes, piemēram, sadarbību un komunikāciju;
• 58% skolēnu pārkāpj telefona lietošanas noteikumus skolās;
• Katrs otrais skolēns atzīst, ka regulāri saņem aizrādījumus no skolotājiem vai skolas personāla par telefona lietošanu skolā;
• 75% skolotāju un 46% vecāku domā, ka skolēni labāk varētu koncentrēties mācību vielai stundu laikā;
• Kā būtisku ieguvumu 54% skolotāju min to, ka skolēni nekavētu mācību stundas vai pulciņus, jo nebūtu aizsēdējušies telefonā;
• Vecāki (57%) un skolotāji (69%) ir vienisprātis, ka skolēniem tā būtu iespēja meklēt citas nodarbes starpbrīžos, pašiem izdomāt spēles un rotaļas.

* Sadarbībā ar ”Norstat” šā gada augustā aptaujāti 109 skolotāji, 505 skolas vecuma bērnu vecāki, 306 bērni vecumā no 12 līdz 18 gadiem.

Avots: ”Tele2”

Es domāju tā: Vai var iztikt bez viedtālruņiem?

Jeļena Dovbija – kosmetoloģe:

– Manuprāt, stundu laikā telefoni nav jāizmanto, bet starpbrīžos gan to nevajadzētu aizliegt. Var būt dažādas problēmas, kas jārisina.

Iespējams, ka tas, ka tagad bērniem telefonu lietošana atļauta un viņi tajos dzīvo no bērnības, ietekmē eksāmenu rezultātus, kas, kā dzirdam, ir ļoti slikti.

Eva Vītoliņa – studente:

– Ierobežojumus vajag, bet ne tā krasi, uzbrūkoši. Kad vēl mācījos skolā, mēs visi pirms stundas telefonus salikām speciālā kastē. Starpbrīdī atkal varēja lietot. Ja visās klasēs un pavisam aizliegtu, tas nebūtu labi.

Man patika, ka mūsu skolotāji kopā ar mums nolika arī savus telefonus. Tas bija patīkami, rādīja piemēru un bija līdzvērtīgi ar mums.

Lāsma Lediņa – arhitekte:

– Manuprāt, ierobežojumiem jābūt. Kaut vai tādēļ, ka bērniem pašiem ir grūti kontrolēt savas darbības un atrauties no telefona ekrāna. Stundas laikā telefonu atstāšana uz laiku varētu trenēt disciplīnu.

Pieaugušajiem dažkārt grūti atrauties no ierīcēm, kur nu vēl bērniem. Starpbrīžos arī telefonus nevajadzētu, lai bērni veido tiešu savstarpēju komunikāciju, sarunājas.

Jautājums – kāpēc ierobežojumi tikai līdz 7. klasei?

Ina Reihele – bijusī liepājniece:

– Bērniem noteikti jābūt ierobežojumiem telefonu, viedierīču lietošanā. Tanī skaitā skolās, kur tiek pavadīts daudz laika.

Mana mazmeitiņa mācās pirmajā klasē, un viņai nav telefona, bet ir planšete, kur skatās multfilmas un ko citu. To uz skolu līdzi neņem.

Mana pārliecība, ka laiks būtu jāvelta grāmatu lasīšanai, lai bērns attīsta savas smadzenes, nevis viedierīcēm.

 Inga – liepājniece:

– Sen vajag ierobežojumus, jo tas nav normāli, kā bērni pārņemti ar viedierīcēm! Pat pa ielu ejot, acis telefonā.

Mājas darbi, mācīšanās – tai tiek atvēlēts aizvien mazāk laika, jo viss interesantais notiek telefonā. Briesmīgi. Mācībām netiek veltīta pietiekama uzmanība un laiks.