Vakar ģimene un citi
tuvinieki, bijušie kolēģi un draugi Centrālkapos pēdējā šīs zemes ceļā pavadīja
bijušo ķirurgu un ilggadēju vecās slimnīcas galveno ārstu Gunāru Valteru.
15. decembrī ārstam būtu apritējuši 90 gadi.

Pēc Medicīnas institūta beigšanas Jēkabpilī dzimušā
G. Valtera pirmā darbavieta bija Priekulē, kur jaunais ārsts sāka strādāt
1954. gadā, kad apkārt valdīja trūkums un nabadzība. Turpat savā darba kabinetā
viņš arī nakšņojis un savās atmiņās atzinis, ka arī toreiz lauku cilvēki bijuši
pacietīgi līdz pēdējam. Bet, kad vairs nevarēja paciest sāpes, meklēja
palīdzību pie ārsta. “Un tad tu esi vienīgais, uz kuru cer un no kura
gaida palīdzību,” viņš sacījis. “Toreiz biju gan ķirurgs, gan
terapeits, gan akušieris – viss!”

Pēc pāris Priekulē nostrādātiem gadiem dakteris
Valters tika uz Liepāju. Bet interesants ir arī stāsts, kāpēc viņš izvēlējies
ārsta profesiju. Dienesta laikā Polijā viņš bija guvis smagu, pat dzīvībai
bīstamu ievainojumu. “Biju nolemts miršanai,” to raksturojis
G. Valters pats. Taču, pateicoties gudriem un profesionāliem ārstiem,
jaunais puisis izveseļojies, lai gan pārcietis septiņas operācijas un gadu
nogulējis uz gultas. Pēc šīs smagās pieredzes tad arī izlēmis studēt medicīnu,
lai palīdzētu citiem cilvēkiem.

Liepājā G. Valteru iecēla par toreizējās
pilsētas slimnīcas galvenā ārsta vietnieku, bet 1959. gadā viņš kļuva par
slimnīcas vadītāju un pilsētas galveno ārstu un šo darbu darīja līdz
1985. gadam. Līdz ar to dakteris Valters bija visilgākais šīs slimnīcas
galvenais ārsts – 26 gadus.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 8. oktobra numurā.

#kvards-20151008-10#