“Lūdzu, atbrauciet pie mums un
paodiet, kādā smirdoņā mums ir jādzīvo!” – tā izmisumā vakar palīgā sauca
cilvēki, kas dzīvo Cukura ielā 5. Daudzi, gāzei līdzīgas smakas nomocīti, jau
no rīta pamodās neveseli.

“Man sāpēja galva un bija slikta dūša,” pēc
pamošanās jutusies mājas iedzīvotāja Sintija Bitaite. Līdzīgas nelabas sajūtas
mocījušas arī kaimiņus. “Un tā mums te ir regulāri,” turpināja
Sintija. Viņa un arī kaimiņi ir izmisumā – viņi ir pārliecināti, ka smaka nāk
no Pulvera ielai otrpus esošajiem uzņēmumiem, taču pierādīt to nevar. Daudzas
reizes saukti palīgā speciālisti no Reģionālās vides pārvaldes, taču problēmai
atrisinājuma nav.

Arī vakar pēc mājas iemītnieku un arī
“Kurzemes Vārda” lūguma speciālisti, kas atbild par gaisa kvalitāti
pilsētā, divreiz devās uz norādīto vietu, taču bez rezultātiem. Pēc Cukura
ielas 5. mājas apmeklējuma Reģionālās Vides pārvaldes vecākais inspektors Ivars
Reinis “Kurzemes Vārdam” sacīja, ka smaka neesot tik stipra, lai
veiktu mērījumus. Viņš skaidroja, ka tas jādara tikai pie noteiktas normas. To
paredzot Ministru kabineta noteikumi Nr. 626 “Par piesārņojošas darbības
izraisīto smaku noteikšanas metodēm, kā arī kārtību, kādā ierobežo šo smaku
izplatīšanos”. Inspektors skaidroja: vairākkārt runāts par to, ka šajos
noteikumos paredzētās normas ir jāmaina, taču pagaidām tas nav izdarīts.
Turklāt šie noteikumi paredz pat tādu kārtību, ka septiņas dienas gadā smaku
līmenis drīkst pārsniegt noteiktās normas.

Vakar I. Reinis kopā ar kolēģi
esot apmeklējis Pulvera ielā esošos naftas produktu pārkraušanas uzņēmumus un
nevienā no tiem tobrīd pārkraušana nav notikusi. “Stipra, naftas
produktiem līdzīga smaka šai vietā bija jau vakar pēcpusdienā,”
“Kurzemes Vārdam” pastāstīja kāda liepājniece, kas regulāri
pārvietojas šajā teritorijā. To, ka naftas produktu smaku dažādā intensitātē
regulāri jūt šajā rajonā dzīvojošie cilvēki, apstiprināja Cukura ielas 5. mājas
iemītnieki.

“Mēs esam šīs smakas ķīlnieki!” sacīja
Sintija. “Dzīvot tādos apstākļos nav iespējams, bet tikpat neiespējami ir
tikt no šejienes prom, jo dzīvokli mēs pārdot nevaram. Ja arī izdodas kādu
pircēju atvilināt, apstākļi sakrīt tā, ka tieši todien uzvējo smaka, un
darījums ar to ir beidzies – neviens negrib dzīvot tādā smirdoņā.” Tāpēc
cilvēki ir izmisumā un nezina, ko darīt: paši atrast un likvidēt smaku avotu
viņi nevar, un pagaidām viņiem palīdzēt nav spējuši arī atbildīgie dienesti.