Viņa iemīlējusi Liepāju tikpat patiesi kā viņas vīrs, futbola treneris Mareks Zuntners, te pasaulē nācis abu pirmdzimtais Drago, un te Sņežana sapņo par savu audzēkņu deju priekšnesumiem.
– Krasnodaru pametāt, kad pārādījās jaunas karjeras iespējas pēc deju šova?
– Nesen biju beigusi augstskolu, kad 2014.gadā 23 gadu vecumā nokļuvu deju šovā. Tas sanāca tāds loģisks turpinājums manām studijām.
Pēc sezonas beigām sākās vieskoncertu tūre, kur mani uzaicināja piedalīties. Pēc tam iekļuvu arī speciālšovā, kas saucās ”Sezonu kauja”, kur spēkiem mērojās šova pirmās un otrās sezonas komandas. Tad arī izlēmu pārcelties uz Maskavu, atvēru tur savu studiju, vadīju nodarbības.
Ar dejām saistīta visa mana dzīve. Banāls stāsts, bet, kopš mamma mani piecu gadu vecumā aizveda uz deju nodarbībām, esmu tikai dejojusi.
Pusaudžu vecumā sapratu, ka pati vēlos skolot jaunos dejotājus, un sāku mācīties dejot profesionāli. Tas, ka gribu būt tieši pasniedzēja, kļuva skaidrs diezgan ātri, kad es veidoju kompozīcijas, ”apmācīju” savas rotaļlietas.
Pēc tam gan es vēl ilgi turpināju dejot pati, bet vienmēr esmu redzējusi sevi kā deju skolotāju, tāpēc studijām horeogrāfijas skolā izvēlējos tieši pedagoģisko novirzienu.
– No kurienes tas? Parasti meitenes pašas grib būt balerīnas.
– Mana vecmāmiņa ir skolotāja, tante, māsa arī mācās par filoloģijas pasniedzēju. Dzimusi esmu Vācijā, armijas virsnieka ģimenē. Tētis ir armijnieks, bet mamma – mediķe.
– Vai pieteikšanās šovā prasīja lielu drosmi?
– Man dzīve piespēlēja izdevību, kuru vienkārši nepalaidu garām. Nebija tā, ka kaut ko mērķtiecīgi meklēju. Tā vienkārši notika.
Gluži uz dīvāna es negulēju, gaidot, ka viss notiks, bet nebija arī kaut kādas raušanās uz šo visu.
Neticēsiet, bet deju šova kastings Krasnodarā notika zālē, kur es strādāju. Es vienkārši nevarēju nepiedalīties atlasē. Nodomāju, ka es tāpat te dzīvojos diennaktīm, aizsūtīju anketu un piedalījos, pienāca atbilde, ka jābrauc uz Maskavu uz nākamo atlases kārtu, un es pamāju ģimenei un devos prom.
Atkal mazliet tāds sniega bumbas efekts. Nebiju sev izvirzījusi kaut kādu mērķi, nerāvos uz to, bet vienkārši dejoju.
Maskavā sākās filmēšana, iekļuvu labāko dejotāju divdesmitniekā, atceros, ka mammai ik pa laikam rakstīju – nu vēl kādu nedēļu, un tad gaidi mani mājās, bet pamazām vien gāju uz priekšu.
Biju tolaik par sevi ļoti nepārliecināta, tāpēc neticēju pati savai varēšanai, bet viss notika, un pēc brīža jau secināju, ka filmējoties pagājuši vairāki mēneši. Viss kaut kā iegriezās, viesizrādes pēc šova, dejošana turpinājās.
– Ko šovs maina dejotāja dzīvē?
– Tā ir milzu pieredze, turklāt tāda, ko citādi iegūt nevar. Tas, ko iemācījos par televīziju, filmēšanu, ir nenovērtējami.
Vienlaikus man bija iespēja strādāt ar vairākiem deju skolotājiem, horeogrāfiem, grimētājiem, kostīmu māksliniekiem, televīzijas operatoriem, mentoriem.
Pat ja esi nedēļu sabijis šovā, tas nozīmē visu šo ieraudzīt un tajā strādāt. Es pirms tam pat iedomāties nevarēju, kā tas viss notiek. Domāju, ka neviens nevar to iedomāties.
Un tu audz ne tikai kā dejotājs, bet arī skolojies kā mākslinieks, kā cilvēks mainies.
Viens ir, ka tu dejo Krasnodarā svētkos uz galvenās skatuves, bet pavisam kas cits ir dejot uz skatuves, ko tiešraidē skatās miljoniem skatītāju. Tā ir milzu atbildība, tie ir nervi, kas jāsavalda, skola, kurai izgāju cauri.
Kad aizbraucu, biju tik ”zaļa”, ka nereti domāju, ko es te vispār daru? Man likās, ka apkārt ir tik daudz lielisku dejotāju, ka neesmu pelnījusi starp viņiem būt, biju ļoti nedroša.
Bet, kad esi sev noticējis, gribas sevi parādīt aizvien labāk un labāk un kļūst žēl zaudēt to visu. Tāpēc šķiroties līst asaras.
”Sezonu cīņā” jau es jutos pavisam citādi, bija lielāka pārliecība, un man šķita, ka, ja es tagad sāktu dejot jaunā šovā, tad noteikti tiktu vismaz līdz finālam.
– Šova ”Dejas” filmēšana vēl turpinās. Vai sekojat līdzi raidījumiem?
– Jā, nu jau sākusies atlase pēdējai sezonai, un tas ir paziņots, tāpēc ir reizē gan ļoti skumji, gan interesanti. Iespēju robežās skatos šovu, cik vien tas iespējams.
Jaunāko sezonu gan neredzēju pilnībā, jo biju gaidībās, tad piedzima bērns, nebija īsti laika. Bet vispār cenšos sekot līdzi.
Pati savu sezonu gan pilnībā neesmu redzējusi ne reizi. Nesen to atkārtojumā kaut kur rādīja, man draugi sūtīja ziņas, ka viņi mani atkal skatās, es uzslēdzu un sapratu, ka tādu deju numuru neesmu redzējusi.
Vispār sākumā man bija ļoti grūti uz sevi skatīties, jo šķita, ka redzu tikai kļūdas, dusmojos par tām, jo patiesībā ļoti kritiski izturos pret sevi it visā.
Pēc tam biju aizņemta viesizrādēs un man nebija laika skatīties, tad bija interesanti redzēt citus dejotājus un skatīties uz sevi šķita muļķīgi. Bet tieši šogad vīram teicu, ka laikam esmu gatava apsēsties un paskatīties uz sevi pirms sešiem gadiem.
Es nemēdzu bieži lasīt vēstules soctīklos, taču nākamajā rītā tur iegāju un ieraudzīju viņa ziņu. Atpazinu, kas tas par džeku, sākām sarakstīties. Pēc laika jau kļuva skaidrs, ka tas ir mans cilvēks, un es šurp nākamreiz jau atbraucu, lai satiktu viņu,” Sņežana stāsta par iepazīšanos ar savu vīru Mareku Zunteru. Foto: Ģirts Gertsons
