Vakarrīt pilsētā bija skaisti. Beidzot sniga, un
tie, kas pirms pulksten deviņiem devās uz darbu, varēja baudīt ilgi neredzētus
ziemas skatus. Zeme, koki, nami, transportlīdzekļi, visa apkārtne lēnām mainīja
krāsu – it kā kāds, baltas krāsas bundžu rokās paņēmis, būtu nolēmis pilsētai
dot jaunu ietērpu. Sētniekiem sniegs nav prieks. Sētniekiem sniegs ir darbs
(attēlā). Var jau būt, ka kāds no viņiem par baltajiem nokrišņiem tomēr
priecājās…

Taču
vakarrīt snigušā sniega mūžs bija pavisam īss. Jau pēc pulksten desmitiem bija
skaidrs, ka plus grādu temperatūra diktēja savus nepielūdzamos noteikumus, un
no debesīm sakritušais baltums lēnām pārvērtās ūdeņu tērcēs. Šis slapjums,
sajaucies ar smiltīm, ar kurām kaisītas ietves un ielas, ieguva pelēkbrūnu
krāsu un krājās ielu malās. Sniegs pārvērtās dubļos. Ir 30. janvāris. Tomēr
mazliet gribas ziemas! Gribas priecāties par sniega baltumu. Kurš tagad var
pateikt: vai februārī sniegs būs?