Vairāki uzņēmīgi Auces novada jaunieši oktobrī nodibināja biedrību “JM Jumis”. Divi no Jauniešu mājas (JM) dibinātājiem Eduards Liepiņš-Melnis un Toms Eglītis un biedrības pārstāve Kristiana Patrīcija Valukevica dalās pieredzē par jauniešu mediju patēriņu, sociālo tīklu nozīmi, viņu attieksmi pret norisēm valstī un pasaulē.

– Kādu mediju saturu jūs ikdienā patērējat?

Eduards: – No sociālajiem tīkliem tie ir “Facebook ” un “Instagram”. Es nelasu avīzes, par jaunumiem uzzinu interneta portālos, visbiežāk – “nra.lv”. Tas, manuprāt, ir visuzticamākais no avotiem. Dienā ziņām veltu līdz stundai, taču sporta ziņām varu atvēlēt daudz vairāk laika. Internetā sekoju līdzi raidījumam “100 g kultūras”, lasu tā mājaslapu un “Instagram” profilu.

Toms: – Es lasu avīzes, katru mēnesi apskatos pašvaldības izdevumu “Auces Novada Vēstis”, nedaudz lasu arī reģionālo laikrakstu “Zemgale”, ja kaut kas no tur rakstītā attiecas uz mani. Informāciju iegūstu arī internetā. Manā telefonā ir pieejamas “Google” ziņas, tās ir no dažādiem avotiem. Vietnes “Facebook” un “Instagram” man nešķiet uzticamas, tur var būt pilns ar viltus ziņām.

Kristiana: – Informāciju internetā visbiežāk iegūstu vietnēs “nra.lv” un “lsm.lv”. Šad tad palasu arī pašvaldības izdevumu “Auces Novada Vēstis”, ja tur ir informācija, kas mani interesē. Vienīgais sociālais tīkls, kuru ikdienā izmantoju, ir “Instagram”, lai gan informācija tajā bieži vien ir maz ticama.

– Kas jaunieti mudina lasīt avīzes?

Toms: – Ne visiem ir interese lasīt. Mani avīzes saista, jo es pats tajās bieži esmu. Tiem, kas tur parādās retāk vai nav nemaz, nav interesanti. Mani interesē, kas notiek pašvaldībā, kāds ir budžets, kā notiek domes sēdes.

Kristiana: – Ieinteresē, ja raksts ir par kādu pazīstamu cilvēku vai mani pašu. Tā, pašķirstot avīzi, izdodas uzzināt vēl kādu jaunu informāciju.

Eduards: – Daudziem vieglāk no rīta ieiet “Facebook” un paskatīties jaunākās ziņas, nav jāiet uz veikalu, jāpērk avīze, lai varētu izlasīt rakstus.

– Vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem izvēlaties saturu internetā?

Toms: – Tiklīdz atveru interneta pārlūku savā telefonā, tas piedāvā dažādas ziņas. Saturs tiek piemērots lietotāja vajadzībām – būtībā mani interesē katra ziņa, ko atsūta, tāpēc reizēm izlasu visu pēc kārtas. Citkārt piedāvājumu izvērtēju pēc virsrakstiem.

Eduards: – Pirms diviem gadiem biju uz vienu lekciju par medijpratību, pēc tās reizes uz virsrakstu vairs neskatos. Pirmo aplūkoju mājaslapu – pēc tās nosaukuma varu noteikt, vai avots ir uzticams. Un tikai tad vērtēju virsrakstu.

Kristiana: – Sociālajos tīklos mani uzrunā tieši virsraksts. Bet, atverot rakstu, ir jāieslēdz kritiskā domāšana, pievēršot uzmanību tam, cik pareizi un loģiski izveidots raksts un vai tas nav veidots ar nolūku palielināt lasītāju skaitu.

– Ikdienā izvērtējat konkrētas informācijas nepieciešamību?

Eduards: – Visu laiku. Pēc lekcijas vienmēr piedomāju pie tā, kā izvērtēt rakstu.

Toms: – Kad izlasu kādu ziņu, padomāju, vai tas vispār jebkādā veidā ir iespējams. Ir daudz viltus ziņu, kuras var atpazīt jau pēc virsraksta. Arī es zinu, ka daudzi pelna ar klikšķu skaitu, tādēļ nevēlos viņus nekādā veidā atbalstīt.

– Arvien aktīvāk tiek diskutēts par algoritmu darbību un to, kā tiek ievākta informācija par sociālo portālu lietotājiem, lai pielāgotu saturu viņu vajadzībām un interesēm. Vai jūs uzskatāt, ka esat gana informēti par to?

Eduards: – Mēs noteikti neesam pietiekami informēti. Manī raisa satraukumu arī tas, kur var nonākt mani dati. Mēs savā ziņā tiekam izsekoti – datoru, telefonu IP adreses.

– Ko šīs uzticības zaudēšana varētu nozīmēt nākotnē?

Eduards: – Būtu fantastiski, ja sociālie mediji nepastāvētu.

Kristiana: – Bet kā mēs uzzinātu visu aktuālo informāciju?

Eduards: – Atgrieztos atpakaļ pie avīzēm un televīzijas, tur neviens neievāktu informāciju par mani.

– Kādus rakstus jūs labprāt lasāt?

Eduards: – Manas tēmas ir sports un laika ziņas. Informāciju uzzinu oficiālajā mājaslapā un “Instagram” – esmu sekotājs oriģinālajiem profiliem, kuros tiek publicēta informācija. Tie ir konti, kuros redzams zils ķeksītis, kas nozīmē “approved” – saturs ir drošs.

Toms: – Avīzēs interesē visa tā informācija, kas saistās ar jauniešiem. Tāpat arī globālas problēmas un lieli notikumi ekonomikā, jo plānoju izglītoties šajā virzienā.

Kristiana: – Ļoti bieži skolai ir nepieciešama informācija, to nākas meklēt internetā, un netieši uzzinu ko jaunu. Ikdienā skatos TV3 ziņas.

Toms: – Manā uzmanības lokā televīzija jau kādu laiku nav. Kādreiz to skatījāmies, jo tas bija vienīgais veids, kā nonākt citā pasaulē. Tagad ir pieejams plašāks saturs, kuram var piekļūt jebkurā vietā un laikā.

– Kā jūs sevi un savus vienaudžus redzat sabiedrībā?

Eduards: – Jaunieši daudzkārt netiek pienācīgi novērtēti, uz mums nepaļaujas tik, cik vajadzētu. Uzmanība tiek paaudzei darbaspējas vecumā, taču es esmu spējīgs darīt to pašu. Iespējams, daudzi neapzinās, ka mēs esam nākotne.

Kristiana: – Mums ir jādod lielākas iespējas darboties gan savā, gan sabiedrības labā.

Eduards: – Runājot par medijiem – ja pieaugušie vēlas, lai mēs būtu drošākā vidē, par medijpratību pusaudžiem jāstāsta jau skolā.

Toms: – Pusaudži ir labākā mērķauditorija viltus ziņām. Ir lielāka iespēja, ka pieaugušie sapratīs labāk. Turklāt šī paaudze vairāk lasa avīzes, kurās viltus ziņu nav.

– Vai atšķirīgais mediju patēriņš ietekmē dažādu paaudžu savstarpējo komunikāciju ikdienā?

Eduards: – Mums ir dažādi informācijas ieguves avoti. Kāpēc viss nevarētu būt vienuviet? Portālu lielais skaits ļauj saturā “ieslidināt” dažādas viltus ziņas. Ja visiem būtu vienots ziņu portāls, nebūtu arī tik lielas informācijas plūsmas, kas nereti liek apmulst.

Toms: – Tad būtu vienas puses viedoklis. Dažādi ziņu portāli, cilvēki, kas veido saturu, katrs palūkojas no cita skatpunkta.

Kristiana: – Reizēm rodas apjukums – daudzi portāli, visos informācija par vienu tēmu, bet katrā tā ir citāda.

– Kā izvēršas jūsu sarunas ar vecvecākiem?

Eduards: – Man patīk klausīties, kad vecvecāki stāsta, ko izlasījuši avīzē vai redzējuši televīzijā. Es nestāstu, ko esmu lasījis, klausos viņos. Viņiem ir uzticami avoti.

Kristiana: – Citreiz gan liekas, ka mēs par aktualitātēm zinām vairāk nekā viņi, jo informācija, ko mēs varam atrast internetā, ir plašāka par to, ko vecvecāki var iegūt televīzijā vai avīzēs. Ja manus vecvecākus ieinteresē kāds sižets televīzijā, viņi lūdz paskatīties internetā vēl ko papildus. Arī viņos rodas vēlme izzināt vairāk.

Eduards: – Vecvecākiem esmu mācījis, kā rīkoties ar viedierīcēm, tā ir iespēja parādīt ziņu portālus. Būtu ļoti labi, ja tiktu izveidota programma, kurā piedalītos pensionāri un jaunieši, kuri zina par medijiem. Viņi varētu parādīt, kā tas viss notiek, kur meklēt informāciju – šāda programma palīdzētu senioriem apgūt medijpratību.

Toms: – Mani vecvecāki internetu nelieto, skatās tikai televīziju. Neesmu piedāvājis pamācīt, jo zinu, ka viņi atteiksies aizbildinoties, ka tas ir ļoti sarežģīti.

– Internetā atrodams arī izklaidējošs saturs. Cik laika tam atvēlat?

Eduards: – Jaunieši mazās pilsētās pēc skolas dodas mājās, nomet somu un apsēžas pie datora, visu atlikušo dienu nedara neko nopietnu. Tas ir ļoti nevērtīgi izlietots laiku.

Kristiana: – Jo vairāk laika pavadu sociālajos tīklos, jo šķietami bezvērtīgāka kļūst informācija, ko sākotnēji esmu meklējusi.

Eduards: – Izjūtas pēc tam mēdz būt divējādas. Jāatgūst iekavētais laiks, jādomā, kā paspēt izpildīt mājasdarbus, bet, no otras puses, gadās, ka esmu izlasījis arī patiešām vērtīgu informāciju, un diena aizvadīta produktīvi.

– Vai tā ir tiesa, ka pēdējos gados skolēni starpbrīžos norobežojas cits no cita, jo lūkojas katrs savā telefonā?

Eduards: – Citreiz ir tā, ka visi ierakušies telefonos. Ja saturs varētu ieinteresēt arī citus, mēdzam ar izlasīto dalīties. Runājam ne tikai par amizantām lietām – laikā, kad aktuāli bija terorakti, klasē un mājās apspriedāmies, pārdomājām, kāpēc cilvēki to dara.

Toms: – Šādos brīžos mēdz atklāties gan tas, ka cilvēki ir meklējuši papildu informāciju, gan arī tas, ka daudzi neko nezina par tēmu.

– Ko jaunu jūs vēlētos uzzināt par informācijas ieguvi interneta vidē?

Eduards: – Es gribētu noklausīties padziļinātu lekciju par medijpratību.

Toms: – Vēlos uzzināt, kā noteikt, vai avots ir ticams, kā virsrakstus neinterpretēt pēc savas patikas. Bieži vien virsraksti ir ļoti mulsinoši, gribētu noskaidrot, kā tos pareizi saprast.

– Kā digitālajā vidē uzvedas jūsu mazie brāļi un māsas – paaudze, kura ar šīm ierīcēm ir uzaugusi?

Eduards: – Man ir septiņus gadus veca māsa, kura pagaidām daudz laika virtuālajā vidē nepavada, un 12 gadus vecs brālis. Godīgi sakot, man ir bail, skatoties ne tikai uz savu brāli, bet arī uz viņa vienaudžiem skolā, kāds saturs internetā ir pieejams šāda vecuma bērniem un ko viņi šajā vidē dara. Tas ir briesmīgi, kā uz bērniem strādā, lai pelnītu. Viņam nav arī nekādas izpratnes, ko internets dara ar cilvēkiem. Es nevaru viņu apsēdināt un izstāstīt, viņš neieklausās. Un tas man liek raizēties par viņa drošību – baidos, ka viņš varētu, teiksim, nepiemērotā platformā ievadīt savus personas datus. Turklāt šī paaudze nav aktīva, un man ir bail skatīties, ko viņi darīs nākotnē – bieži vajadzīgs tikai telefons.

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.