Pēc Liepājas domes komiteju lēmumiem par vides objekta “Pūtiens” izveidi sabiedrībā raisījušās plašas diskusijas.

Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš norāda, ka šo dienu laikā viņš turpinājis gan klātienes, gan attālinātas sarunas ar kolēģiem, nodibinājumu “Liepāja 2027” un pašu objekta autoru Krišu Salmani.

Viņš īpaši uzsver pateicību domes deputātam Uldim Hmieļevskim, kurš konstruktīvi definējis piedāvātā priekšlikuma trūkumus.

Ansiņš akcentē trīs būtiskas pozīcijas, kas līdz šim projektā neesot bijušas pilnvērtīgi atrisinātas:

• Nav paredzēts labiekārtojums, kas ļautu apmeklētājiem piekļūt vides objektam un spoguļoties, nebojājot skvēra zālienu un nebradājot pa dubļiem;
• Nav plānots apgaismojums, lai objekts būtu baudāms arī diennakts tumšajā laikā;
• Pirms konkursa izsludināšanas nav notikušas publiskas debates par objekta atrašanās vietu.

Pārrunājot šos jautājumus ar mākslinieku un nodibinājuma vadību, panākta vienošanās, ka domes lēmumprojektā tiks iestrādāti konkrēti uzdevumi.

Esošajā budžetā paredzēts izveidot nepieciešamo labiekārtojumu un apgaismojumu, savukārt pēc 2027. gada vides objekts – Ansiņa vārdiem, “peldrinķis” – varētu tikt pārvietots uz citu, iespējams, tam piemērotāku vietu pilsētā.

Tikmēr zvērināts advokāts un Eiropas kultūras galvaspilsētas “Liepāja 2027” vēstnesis Andris Tauriņš, paužot viedokli “Delfos”, uzsver, ka konflikts ap “Pūtienu” nav tikai estētisks vai emocionāls.

Viņaprāt, būtiski atcerēties, ka objekts uzvarējis starptautiskas, profesionālas žūrijas vērtētā konkursā, kurā izvērtēja 21 anonīmu pieteikumu.

Šī žūrija bijusi tiesiski izveidota un kompetenta, līdz ar to mākslinieciskais vērtējums jau ir dots.

Tauriņš norāda, ka pašvaldības deputātu iebildumi par objekta simboliku, laikmetīgās mākslas piemērotību vēsturiskajam centram vai iespējamu nākotnes apbūvi, pārsniedz deputātu pilnvaras.

Viņa ieskatā šādi lēmumi pēc būtības attiecas uz profesionālu māksliniecisko un būvniecības izvērtējumu, kas jau veikts būvvaldes un žūrijas līmenī.

Juridiski, viņaprāt, nepamatots ir arī arguments par nākotnē iespējamu apbūvi,

jo šāda pieeja teorētiski liegtu īstenot jebkādus pilsētvides projektus.

Advokāts uzsver, ka domes saskaņojuma mērķis šajā gadījumā nav mākslas satura vērtēšana, bet gan darījuma tiesiskuma uzraudzība, turklāt konkrētais projekts tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem, nevis pašvaldības.

Līdz ar to politiska iejaukšanās mākslinieciskajā saturā, viņaprāt, var tikt interpretēta kā

mākslas cenzūras risks,

kas ir pretrunā Satversmē nostiprinātajai vārda un radošās brīvības aizsardzībai.

Advokāts norāda, ka iebildumi par vides objekta paredzēto atrašanās vietu nebalstās juridiskos argumentos.

Šādu jautājumu izvērtēšana ir būvvaldes kompetencē, un konkrētajā gadījumā objekta novietojums jau ir saskaņots atbilstoši normatīvajiem aktiem un teritorijas plānojumam.

Līdz ar to politiska iejaukšanās šajā procesā, pēc viņa domām, nav pamatota.

Tāpat tiek apšaubīts arguments, ka laikmetīgs vides objekts neiederētos Liepājas vēsturiskajā centrā.

Kā piemērs minētas citas mūsdienīgas būves šajā teritorijā, tostarp koncertzāle “Lielais dzintars” un stiklotā biroju ēka Graudu ielā 27, kas apliecina –

laikmetīga arhitektūra jau ir vēsturiskās apbūves kontekstā.

Tauriņš pauž cerību, ka, pieņemot gala lēmumu, Liepājas dome vadīsies pēc likumības, respektēs “Liepāja 2027” deleģējumu, profesionālās žūrijas spriedumu un mākslinieka radošo brīvību, apliecinot, ka demokrātijas un vārda brīvības principi pilsētā nav tikai deklarēti, bet tiek īstenoti praksē.