Kaut arī veikalos apģērbu piedāvājums ir ļoti plašs, ne vienmēr tas spēj pilnībā attaisnot cerības. Lai spētu piedāvājumu papildināt ar oriģinālākiem apģērbiem, ļoti aktuāla kļuvusi šūšana – rokdarbnieki šuj sev, saviem tuviniekiem, kā arī citiem piedāvā saražoto nopirkt.

Arta Troika ikdienā ir Kalētu Mūzikas un mākslas skolas skolotāja un gids Kalētu meža parkā “Priediens”, taču ārpus darba viņas kaislība ir šūšana. Viņa šūšanai pievērsusies pirms septiņiem gadiem, kad piedzimis dēls, taču aizvien to sauc par savu vaļasprieku. Viņa ir absolvējusi Liepājas mākslas vidusskolas ādas apstrādes nodaļu un Liepājas Universitātes mākslas nodaļu, kur guvusi iemaņas un zināšanas šūšanas jomā.

“Pārsvarā šuju nelielus apģērba gabalus – cepures, šalles, taču papildu palīdzu sarūpēt savam un citiem bērnudārza bērniem maskas. Pagaidām es šuju savam priekam un nav doma nopelnīt. Lai šūtu un tirgotu ir nepieciešama laba tehnika, kvalitatīva darba izpilde. Man ir laba šujmašīna,bet overloks šad tad niķojas, jo ir savu laiku nokalpojis.

Uzskatu, ka ir pašam jābūt ļoti pārliecinātam par to ko dara un tikai tad var preci pārdot un pelnīt ar to.”

Viņas aktīvākais šūšanas laiks ir rudens un ziemas periodā, kad mazāk ir, ko darīt ārā, ātrāk satumst un vakaru gribas pavadīt mierīgi kopā ar mīļajiem. Arī viņas trīsgadīgā meitiņa cenšas palīdzēt, cik spēj – vēlme kaut ko sagriezt, padarboties kopā ar mammu esot ļoti liela.

Kaut arī ar šūšanu nodarbojas tikai gadu, liepājniecei Ilzei Graubei ļoti patīk tas, ko dara. Viņa šuj to, kas katrā sezonā ir aktuāls – vasarā kleitas, rudenī cepures. ”Gadalaikam nav nozīmes, jo katram gadalaikam var šūt ko citu. Protams, vienmēr būs konkurence, taču galvenais ir piedāvāt ko oriģinālu.” Sociālajos tīklos atzinību izpelnījušies Ilzes šūtie saskaņotie tērpi ģimenēm un arī rotaļlietas.

”Ir konservatīvi cilvēki kas atzīst tikai veikalus, bet ir arī tādi, kas rada ko oriģinālu un pārdod, ko tādu ko veikalā neatradīsi, jo tas ir roku darbs. Cilvēkiem patīk, ka kaut kas radīts tieši viņiem un izejot uz ielas otra tāda nebūs,”

ir pārliecināta Ilze. Viņa sociālajā vietnē ”Facebook” izveidojusi lapu, kur ievieto savu darinājumu bildes un uzskata, ka iepirkšanās internetā kļuvusi ļoti populāra. ”Cilvēki pērk visu – sākot no mājās gatavotām ziepēm, lasītām tējām, adītām zeķēm, līdz pat mēbelēm. Veikalam ir liels pluss atšķirībā no interneta -veikalā apģērbus, apavus, cepures var pielaikot, tāpēc pērkot internetā, sanāk pirkt novērtējot tikai bildi.” Arī viņas ģimene ir ļoti atbalstoša un izrāda lielu prieku un interesi par mammas paveikto.

Agnese Putene deviņdesmitajos gados izmācījusies par virsdrēbju šuvēju, taču pati saka, ka 20 gadus ar šūšanu bijusi uz ”Jūs”. ”Bet nu jau divus gadus esmu aizrāvusies. Vairāk patīk darboties ar sīkām, nestandarta lietiņām, izdomāt kaut ko savu, atšķirīgu. Grūti pat teikt, kādēļ sāku šūt. Laikam tādēļ, ka dēli izauguši, bet tas radošums nekur nebija pazudis, taču uzskatu to par vaļasprieku, kas ļauj nopelnīt.”

Viņa uzskata, ka visražīgākā ir rudens, ziemas sezona, īpaši Ziemassvētku laiks. ”Cilvēkiem, manuprāt, interese ir diezgan liela par roku darbu, viņi to vairāk novērtē.

”Jau bērnībā sāku šūt lellēm kleitas,” stāsta rokdarbniece Jolanta Zabinska, kuras darbi ir ļoti dažādi. Arī viņas darba pieredze saistīta tikai ar šūšanas firmām.

”Daudzus gadus šuju drēbes tikai sev. Pirms aptuveni trīs gadiem interesi par manu apģērbu sāka izrādīt arī manas draudzenes.” Tieši draudzenes bijušas tās, kas Jolantu iedrošinājušas apģērbu piedāvāt arī citiem.

Viņa sākusi ar pidžamām sievietēm, pēc tam bērnu iedvesmota pievērsusies arī ”zaberlacītēm”, cepurītēm. ”Tā kā patīk dažādība, pamēģināju arī mazus, sievišķīgus maciņus no mākslīgās ādas.”

Viņa uzskata, ka konkurence šuvējām ir ļoti liela. ”Mums ir ļoti daudz radošu cilvēku, kas nodarbojas ar mājražošanu, bet es no tā nebaidos, jo katram ir sava odziņa, ar ko piesaistīt pircējus. Lai arī cik saskartos ar cilvēkiem, vienmēr pieredze ir pozitīva,” priecājas Jolanta.

11Skatīt galeriju