Tas notika šajā pirmdienā ap sešiem vakarā. Trešās klases skolniece Sigita Prūse pārnāca mājās ar mazu suņukiņu azotē. Viņa to kopā ar draudzenēm bija atradusi turpat netālu no savām mājām esošajās neapdzīvotajās mājās Karostā, Studentu rotas ielā.

Ja bērni mazo radībiņu nebūtu izglābuši, tas būtu lemts drošai nāvei.

Vakar, kad braucām skatīties mazo atradenīti, Sigita vēl bija skolā. Kad viņas mamma Sandra Meijere atvēra dzīvokļa durvis, mazais kamoliņš naski skrēja pretī. “Tagad viņš ir paēdis, izgulējies un ņiprs,” saka Sandra, spēlējoties ar mazo sunīti, pēc kura aprisēm var pavisam droši pateikt: tas būs liels suns. “Bet pirmajā vakarā viņš ne ēda, ne dzēra un bija tik apjucis, ka nesaprata, kur atrodas.”

Pirmdienas vakarā Sigita ar draudzenēm bija devusies pastaigāties, kad, ejot gar vienu no pamestajām un ar ķieģeļiem aizdarinātajām mājām Studentu rotas ielā, padzirdēja smilkstienus. Tie nāca no mājas iekšpuses. Meitenes iekļuva ēkā un tur ieraudzīja mazo sunīti. Tas ar kurpju šņori bija stingri piesiets, tā, ka pat nevarēja pakustēties. Saite mazajam suņukiņam bija cieši ap kaklu. “Man ir grūti spriest, cik ilgi viņš tur bija pavadījis, bet skaidrs, ka ilgi nebūtu izturējis, jo ar mazu sunīti ir tāpat kā ar mazu bērniņ – neēdis un aukstumā tas ātri vien aizietu bojā,” saka Sigitas mamma.

Lai gan meitene pati savu pūkaino atradumu mīļu prātu paturētu, ģimene saprata, ka to nevar atļauties. Starp citu, šajā ģimenē jau dzīvo viens atradenis – tā ir kaķenīte Čiepa, kuru arī mazu, mazītiņu kamoliņu Sigita pavasarī atrada pagalmā.

Sandra papētījusi internetā un domā, ka atrastais sunītis varētu būt ar Kaukāza aitu suņa šķirnes piejaukumu. Jau tajā pašā vakarā, kad sunītis ieradās mājās, ģimene apziņoja radus, draugus un paziņas, lai meklētu tam mājas. Un izdevās! Jau vakar, vispirms apmeklējis veterinārārstu, mazais atradenītis tālāk mēroja ceļu uz Bernātiem, kur tas dzīvos īstās lauku mājās pie Sandras kolēģes Evitas vecākiem.

Kristīne Pastore
“Kurzemes Vārds”