Ideāls vēja ātrums, mūspusē tik reti noturīgais sals, saulaina diena un svaigs gaiss – šādi un vēl citi nosacījumi brīvdienās izvilināja no mājām ģimenes un draugu pulciņus. Ar sārtiem vaigiem, mirdzošām acīm un platiem smaidiem ziema bija apdāvinājusi gan slidotājus Beberliņos, gan kaitotājus uz Liepājas ezera, gan tos, kam patīk pastaigas Bernātu dabas parkā un citus aktīvās atpūtas cienītājus. 

Liene Otaņķe, kuras ģimene saimnieko kafejnīcā “Dzintariņš”, stāsta, ka nebija gaidījuši, ka nāks tik daudz apmeklētāju: “Mēs bijām nodefinējuši, ka mūsu klients ir dabas parka apmeklētājs. Jo cilvēki šeit ir, tos nevajag aicināt. Vienu brīdi mums nebija brīvu galdiņu jau nedēļu uz priekšu. Sapratām, ka nav riktīgi, ja ienāk cilvēki zābakos ar sarkaniem vaigiem, grib padzert tēju, bet nav vietas. Nolēmām, ka ļausim rezervēt tikai vienu stūri. Varbūt ir kāds sabiedrības slānis, kas mulst, ja ir jāstāv rindā. Bet šī ir vienkārši kafejnīca, nevis restorāns. Tagad nāk mērķauditorija, kuru mēs gaidījām. Daudzu atmiņās ir kādreizējais “Dzintariņš”. Citi pat te ir strādājuši. Gribētu sarīkot viņu atmiņu pēcpusdienu. Kundzes, piemēram, stāsta, kā Gidons Krēmers dzīvojis jumta istabiņā, nācis, ēdis ceptas olas un speciāli bufetniecēm vijoli spēlējis.” 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 26. februāra numurā.

#kvards-20180226-01#

35Skatīt galeriju