“Palieciet nu sveiki līdz pavasarim!” – tā vakar Centrālkapos, ar grābeklīti nolīdzinot savas atstātās pēdas, kas palikušas pēc aizdegto svecīšu nolikšanas pie savu tuvinieku atdusas vietām, klusi pie sevis noteica Dagnija Kazaka.

Vēlāk gan sarunā ar “Kurzemes Vārdu” viņa sacīja – ja vien tuvākajā laikā neuznākšot liels sniegs, varbūt vēl atnākšot gan novākt izdegušās svecītes, gan nogrābt skujas. Tas tikai esot tāds ticējums, ka ar svecīšu vakaru kapsētās iestājas miers līdz pavasarim, dzīvē viss ir savādāk.

Dagnijas kundze, sieviete pirmajos pensijas gados, teica: “Neizlikšos, ka esmu fanātiska kapu kopēja, bet tuvinieku atdusas vietas uzturu kārtībā, lai pašai sirdsapziņa mierīga.” Reizi mēnesī atnākot – kopiņas sakārtotas tā, lai nav daudz jārušinās. Arī lielu stādījumu neesot – vienīgajā dobītē aug mūžzaļie augi. Košumam vasarā atnesot grieztos ziedus vai kādu puķi podiņā. Uz tuvinieku dzimšanas dienām atnākot – Centrālkapos viņai atdusas mamma, paps un māsa ar vīru. Taču viņa neesot no tiem, kas nosoda tos cilvēkus, kas nevar regulāri uz kapiem būt. Gadās taču, ka tuvinieki dzīvo kaut kur tālu prom. Viņa abiem saviem bērniem, kas ar ģimenēm dzīvo ārzemēs, esot skaidri un gaiši pateikusi: kremējiet mani un pelnus izkaisiet. Tāpēc es jums mīļāka nebūšu, ja būs kaps, ko kopt, bet jāmokās sirdsapziņas pārmetumos, ka tas kādu laiku atkal stāvējis neaprūpēts, ka sveces nav laikā uzliktas. “Es gribu ar gaišumu palikt viņu piemiņā, kad vairs nebūšu,” teica sieviete.

Mums runājoties, piestāj Dagnijas kundzes sirmā kaimiņiene. Viņa gan atzīstas, ka, neskatoties uz savu nespēku, kapos esot vismaz divreiz nedēļā. Kundze uzskata, ka tas ir katra cilvēka svēts pienākums rūpēties par aizgājēju atdusas vietām. “Man nav saprotama neviena atruna, kāpēc to nevar izdarīt,” viņa stingri nosaka. “Un jaunajiem nevajag tik daudz darbu uzņemties, bet pie ģimenes un tautas tradīcijām vairāk turēties!” viņa stingri nosaka un dodas prom.