Pagājušās nedēļas nogalē jau no valsts svētku dienas – 18. novembra – gan Liepājas, gan arī citas kapsētas bija ļaužu pilnas.

Vakar bija svecīšu vakars, un tas nozīmē, ka aizgājēju kapavietas jāsapoš gan svētkiem, gan gaidāmajam ziemas mieram.  

“Mēs esam braukuši no tālienes – no Cēsīm,” tā piektdienas pusdienlaikā Līvas kapsētā, kopjot savas mammas un tēta atdusas vietu, sarunā ar “Kurzemes Vārdu” pastāstīja bijusī liepājniece Vera Zaķe. Viņa pēc augstskolas beigšanas pārcēlusies uz dzīvi pie sava vīra, kura dzimtā puse ir Cēsis, un tagad, kopš vecāki miruši, uz Liepāju atbraucot vairs reizi, augstākais, divas reizes gadā. Ja iznāk vienreiz, tad tās ir novembra beigas, lai ziemas mieram sapostu vecāku atdusas vietu. Pārējā laikā kapiņus uzraugot mammas māsa, kas vienīgā no dzimtas vēl palikusi Liepājā.

Rosība kapsētās bija gan piektdien, gan sestdien un arī svētdien. Tad jau lielākā daļa ļaužu uz kapsētām ceļu mēroja vairs tikai tādēļ, lai noliktu svecītes uz savu mīļo aizgājēju atdusas vietām, bet citi, kam iepriekš nebija atlicis laika tās sakopt, vēl steidzās klāt pēdējos skuju klājumus un uzlikt pa rudens ziediņam.

“Man šķiet, ka svecīšu vakars ir viens no emocionālākajiem piedzīvojumiem,” “Kurzemes Vārdam” atzinās liepājniece Sarma Strīķe. “Es neesmu no tiem, kas ik nedēļu mēro ceļu uz kapiem, lai gan te atdusas gan mana mamma, gan māsa un onkulis, taču šis ir tas vakars, kad ir jāatnāk – tas kaut kādā mērā līdzinās Ziemassvētkiem,” viņa teica. “Īpaši tad, ja ir jau uzsnidzis sniegs.” – “Man gan patīk tā kā šogad – kad sniega vēl nav, laiks ir pietiekoši silts, un dārzs vēl pilns ar rudens ziediem,” meitai iebilda tēvs.

Pie vienas kapa kopiņas stāv kupla radinieku saime, pie kāda cita – viens vienīgs cilvēks, uz vēl kāda nav nevienas svecītes. Ej nu sazini: neviens nav atnācis vai nav vairs kam atnākt. “Tāpēc man ir līdzi vairāk svecīšu, nekā man pašai vajag, un, ja redzu savu tuvinieku tuvumā kādu kopiņu, kur nav svecīšu, uzlieku arī viņiem – katrs ir pelnījis kādu piemiņas liesmiņu,” sacīja sirmgalve, kas savu vārdu nevēlējās minēt.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds” 

Pats skaistākais skats kapsētās izbaudāms pēc tam, kad iestājusies vakara krēsla – tad tās atspīd tūkstošiem svecīšu gaismiņās.