Vai tas mums patīk vai ne, bet globālā sasilšana ar katru gadu aizvien vairāk skar arī Liepāju. Jau esam nosvinējuši ziemas saulgriežus, uz sliekšņa stāv Jaunais gads, bet ziemas prieku baudīšana kā bija, tā arī palikusi tikai daudzu liepājnieku nepiepildīts sapnis. Pilsētas kalniņiem joprojām jāiztiek bez sniega rotas, arī daudzās ūdenstilpes vēl decembrī ir vairāk piemērotas izbraucieniem ar laivu, nevis, piemēram, slidošanai. Sala dūrieni, kas pēdējā laikā gan ir kļuvuši nedaudz biežāki, tomēr vēl ir pārāk vārgi, lai makšķernieki ķertos pie bļitkošanas, bet tie vīri un puiši, kam sirdij tuvāks hokejs vai slidošana, vienīgi ar skumjām raugās ezera un kanāla tumšajos ūdeņos.

Tā gan gluži nav, ka slidas neasinātas ir jāatstāj karājamies uz nagliņas vai gulstam kastēs pieliekamajos kambaros. Mūsu pusē vēl arvien nav atradušies gana uzņēmīgi ļaudis, kas izveidotu slēpošanas trasi, un diezin vai šāds projekts būtu izdevīgs, jo arī mākslīgajam sniegam nepieciešams sals, taču labvēlīgāki apstākļi pēdējos deviņos gados ir radīta slidošanas cienītājiem.

Kopš 1998.gada, kad Liepājā uzcēla ledushalli, slidināties pa ledus spoguli ir iespēja gandrīz visa gada garumā – arī vasarā, bet, kad blakus ir saules sildītas pludmales smiltis, tad intereses par ledu ir mazāk. Ledushalles ļaudis stāsta, ka interesei par publiskajām slidotavām ir sezonāls raksturs, proti, tā sakrīt ar gada aukstākajiem ziemas mēnešiem, kad apmeklētāju skaits ir viskuplākais un tuvojas diviem simtiem apmeklētāju.

Liepājnieku interesi par slidošanu hallē nosaka arī ledus pieejamība. Jo slidošanas seansi notiek biežāk, jo mazāk interesentu, un otrādi – jo retāk izdodas ledu atvēlēt publiskajām slidotavām, jo cilvēku vairāk. Noilgojušies pēc iecienītās nodarbes, cilvēki jau laikus iegādājas biļetes un ar nepacietību gaida, kad ledu pametīs “Liepājas metalurga” hokejisti.

“Kurzemes Vārds”

Lai izslidošanās laikā nezustu svētku gaisotne, gada nogalē ledus laukumā novietota izrotāta eglīte.