Viena no iecienītākajām Ziemassvētku tradīcijām daudziem no mums noteikti ir eglītes rotāšana. Tā mājās ienes īpašo Ziemassvētku noskaņu un smaržu. Bet kāpēc cilvēki izvēlējās eglīti kā Ziemassvētku koku un kā eglīte pušķota dažādos laikos?

Pirmā Ziemassvētku eglīte

“Jau sen pirms Kristus dzimšanas egle bija iecienīts koks dažādos pagānu rituālos,” dažādos avotos informāciju atradusi Liepājas muzeja galvenā muzejpedagoģe Maruta Eistere. “Senajā Romā egles un citus mūžzaļos kokus rotāja dažādu dzīru laikā, kas notika par godu romiešu dieviem. Senie ķelti ziemas saulgriežu laikā kāra egles zaros ziedojumus dievībām. Daudzas no Eiropas pagāniskajām tautām ticēja gariem, raganām un spokiem. Tuvojoties ziemas saulgriežiem, šo ļaužu sirdis pildīja bailes, ka saule varētu vairs neatgriezties. Šā iemesla dēļ ziemas saulgrieži tika sagaidīti ar dažādiem rituāliem, piemēram, pirmskristiešu ķelti un galli rotāja savus namus ar zaļiem augiem, lai nodrošinātu labo garu labvēlību.”

Skandināvijā, kur ziemā saule nebija redzama daudzas dienas, ziemas saulgriežu laikā ļaudis sējuši pie koku zariem ābolus, kas viņiem atgādināja, ka pavasaris un vasara atkal atgriezīsies. “Izplatoties kristietībai, egles rotāšanas tradīcija ieguvusi jaunu jēgu un veidolu,” stāsta M.Eistere.

“Pastāv leģenda, ka Kristus dzimšanas naktī visa dzīvā radība nāca pie Viņa ar dāvanām. Palma atnesa dateles, vīģeskoks – svaigas vīģes, vīnogulājs – vīnogu ķekarus, vienīgi eglei nebija nekā, ko dot. Tā noskumusi stāvēja nomaļus, līdz par viņu iežēlojās eņģelis.

Viņš pavēlēja zvaigznēm nostāties ap egles kuplajiem zariem un spoži mirdzēt. Kad bērns Jēzus ieraudzīja debesu spīdekļu apgaismoto koku, Viņš pasmaidīja un to svētīja.

Tāpēc Ziemassvētku egles zaros liek sveces un dažādas spožas rotas, lai tās izstarotu gaismu kā senajā Svētajā naktī.”

Savukārt citi nostāsti liecina, ka eglīte par Ziemassvētku koku kļuvusi, jo mūki stāstījuši ļaudīm par Svēto Trīsvienību un egli tās trīsstūrveida formas dēļ lietojuši kā uzskatāmu līdzību vai arī egle bija uzskatei izmantots koks – kā zaļš Paradīzes koks, kur uzkarinot ābolu var skaidrot par Ādamu un Ievu.

Senās liecības par Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcijām, ļauj domāt, ka tas sācies tepat – apmēram 15. gadsimtā Livonijā (pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorija) un Vācijā, zina teikt M.Eistere. Pirmā svētku eglīte rotāta Vācijā, Švarcvaldē 1419. gadā. Tur Svētā Gara slimnīcā ar āboliem, piparkūkām un riekstiem eglīti izrotājuši Freiburgas beķeru brālības biedri.

16. gadsimtā tradīcija dekorēt Ziemassvētkos kādu mūžzaļu koku izplatījās visā Svētās Romas impērijas teritorijā. Savukārt Latvijas pilsētās paraža uz Ziemassvētkiem rotāt eglīti ieviesās 19. gadsimtā, pārmantojot to no Latvijā mītošajiem vāciešiem, bet laukos – tikai 20.gadsimta 20.gados.

Eglīšu rotājumi

Jau izsenis Ziemeļeiropas tautu pagāni svinēja Ziemassvētkus kā ziemas saulgriežus – gada īsāko dienu. Pēc tiem dienas pakāpeniski kļuva garākas un siltākas. Ierasta tradīcija bija iedegt eglē svecīti kā saules simbolu, norāda M.Eistere.

Latvijā tradicionāli mājā ienesa eglīti, kurai bija īpaša nozīme – vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa namā.

Sākotnēji pušķošanai izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmu pinumu lelles, smilgas, putnu spalvas, olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas un kaltētus ziedus, stāsta M.Eistere.

Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Tie tika izgatavoti no salmu savērumiem, ko papildināja ar dažādiem citiem materiāliem, piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. 

“Ja skatāmies latviešu spēka zīmēs, tur arī var atrast skujas rakstu, Laimas slotiņu,” norāda M.Eistere. “Laima ir visa labā aizstāve, kas sargā no pāridarītājiem un izvēlas katram no mums likteni. Laimas zīmes grafiskais attēls atvasināts no skujas – slotiņas raksts aizsargā, aizslauka nevēlamo. Tā kā priežu un egļu skujas ir mūžzaļas, arī Laima vienmēr ir blakus. Žagars skuja un slota ar savām simboliskajām īpašībām pārnes laimi un labu izdošanos arī uz priekšmetiem, kur tie attēloti.”

“Ja vēsturiski pirmie eglītes rotājumi bija āboli, rieksti, piparkūkas un dažādi dabas materiāli – salmi un čiekuri, tad, attīstoties rūpniecībai, cilvēki egļu rotājumus sāka darināt no daudzveidīgākiem materiāliem – papīra, kartona, vates, stikla un citiem materiāliem, veidojot mīļas un dārgas rotas, kuras karināmas eglītes zaros,” pastāsta M.Eistere. Tie varēja būt ziedi, konfektes, papīra rotājumi, virtenes, koka figūriņas un krāšņas vizuļojošas bumbas.

Iespējams, senākais atrastais eglītes rotājums Eiropā atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Pelēcīga stikla bumbiņa ar iekausētu, galā kāsī saliektu dzelzs kātu ir uzskatāma par iespējams senāko atrasto Rīgas Ziemassvētku egles rotājumu, ar kuru rīdzinieki svētku egli rotāja aptuveni pirms 250 gadiem. Pēc izskata priekšmets vairāk atgādina senatnē ļoti izplatītas spēles priekšmetu – bumbiņu, kādas izgatavotas gan no keramikas, gan akmens, gan vēlāk – arī no stikla. Kāsī saliektais gals rosina domāt, ka atradums ticis izmantots kā piestiprināms rotājums, savukārt lodveida forma liek meklēt sakarību ar rakstītajos avotos minētajiem Ziemassvētku rotājumiem – augļiem un kopš 19. gs. izplatītajām pūstajām stikla bumbām.

Interesanti, ka vairāk nekā pirms 120 gadiem uz Ziemassvētkiem Liepājā varēja nopirkt ne tikai Vācijas, Anglijas, Austrijas vai Dānijas fabrikās tapušas eglīšu mantiņas, bet arī tepat Liepājā ražotus rotājumus.

Liepājas baltmetāla ražotne “Folga” ražoja krāšņas, gaisīgas dāvanu vecīšu zeltītas ”bārdas” un sudrabotus ”eņģeļu matus”, eglīšu svečturīšus, alvas folijas bumbas un Betlēmes zvaigznes. Vispopulārākie tomēr bija autentiskās uniformās izkrāsoti alvas zaldātiņi.

Ikdienā Liepājas baltmetāla ražotne “Folga” ražoja metāla kapsulas un vāciņus, alvas un svina tūbiņas, virzulīšus šļircēm, alvas folijas bez svina piejaukuma, zelta un krāsainās alvas folijas, svina un alvas plombas, rotaļlietas un greznumlietiņas.

Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā eglītes zaros iecienītas bija speciāli ietītas īstas un neīstas konfektes. Ja nebija pieejamas īstās konfektes, tad, izžāvējot rupjmaizes gabaliņus, tos varēja ietīt īpaši sagatavotos vai sakrātos konfekšu papīros, un, izmantojot baltu, plānu papīru, klāt veidot konfekšu galos bārkstis, īpašu un spīdīgāku to varēja izrotāt, aptinot vēl pāri ar folija gabaliņu un celofānu.

“Eglīšu rotāšanas tradīcijas dažādās valstīs var atšķirties,” norāda muzejpedagoģe. “Japānā, piemēram, eglītes zaros kar košus papīra lukturīšus, Austrālijā – putnu ligzdiņas un putniņus. Daudzi noteikti atcerēsies, ka bijušajā PSRS daudzi eglītes galotnē uzstutēja sarkanu piecstaru zvaigzni – tādu pašu kā Kremļa torņos. Somijā svētku eglīti mājās uzstāda tikai Ziemassvētku vakarā. To izrotā ar vizuļiem, papīra karogiem, konfektēm, āboliem un citiem augļiem, kā arī svecītēm. Ārā pie mājās bieži kādam stabam tiek piesiets saišķītis graudu, sēklu un riekstu putniem, lai palīdzētu tiem pārvarēt aukstāko ziemas posmu.”

Izmantotie materiāli

– G.Pitkevica ”Lielā Ziemassvētku grāmata”, Apgāds Zvaigzne ABC, SIA.

–  http://www.muzeji.lv/lv/museums/museum-of-the-history-of-riga-and-navigation/must-see/stone-ball-with-a-suspension-loop-presumably-a-decoration-for-the-christmas-tree-17th-18th-cent/ 02.12.2016

– https://www.draugiem.lv/sodien/?date=2016-12-15&post=7  15.12.2016.

– http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/202673-egle-dzivibas-un-nemirstibas-simbols/

– http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/vide/tur-kur-kadreiz-tapa-ziemassvetku-rotajumi-video/

– https://ztzks.wordpress.com/laimas-zime/

–  http://www.delfi.lv/tavamaja/aktuals/48300951_rotajums-ar-vesturi-stasts-par-iespejams-senako-eglites-rotajumu