Muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” vadītāja MARIANNA AULICIEMA izauga, klausoties teiksmainus atmiņu tēlojumus par grosmammas un grospapa uzceltām mājām tagadējā Saldus novada Novadnieku pagastā.

Austrālijas austrumkrasta pilsētā Brisbenā dzimusī meitene iztēlē redzēja gan grosmammas stelles mājas bēniņos, gan vecvectēvam noliktu skābputru, ar ko veldzēties karstā dienā. Kopš 2001. gada M. Auliciema dzīvo Rīgā. Tolaik jauniete un viņas mīļotais austrālietis palika Latvijā, jo meklēja piedzīvojumu, un izrādījās, ka tas var būt arī četru gadalaiku maiņā. Mariannas brālis pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā iestājās Latvijas armijā. Savukārt māju mantiniece Maija Auliciema kopā ar vīru ieradās kārtot īpašuma jautājumus. Atceros Mariannas vecmāmiņas mākslinieces Margaritas Stīpnieces 100. dzimšanas dienu Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā. Pagaidām viņa ir vienīgā simtgadniece, kas mani sagaidīja ar koši uzkrāsotām lūpām un augstpapēžu kurpēs.

Vienīgais glābiņš

“Lauku mājas atguva un atjaunoja mani vecāki, Jāņos es esmu šīs sētas Jāņa māte. Katru gadu vasaras saulgriežos ierodas daudz draugu, arī viņi ir iemīlējuši mūsu maģisko vietu,” stāsta M. Auliciema.

Realitāte izrādījās mazliet citādāka, nekā stāstīja bērnībā – skābputras nav, taču pagalmā joprojām aug senču ozols. “Šajās mājās jutos ļoti labi gan tad, kad tās iztēlojos bērnībā, gan tagad, kad tajās dzīvoju. Mēs neesam lauksaimnieki, lauku mājās dzīvojam siltajā laikā, taču ir plāni, lai varētu uzturēties arī vēsās dienās.

Lauku īpašums ir mūsu glābiņš, lauku dēļ mīlam Latviju. Austrālijā māju uzskata par investīciju, nevis mantojumā atstājamu vērtību. Tikai nedaudzi austrālieši dzīvo savu senču mājās. Manuprāt, tās un tēvzeme palīdz izaugt par krietnu cilvēku.

Vienmēr esmu interesējusies par dzimtas vēsturi, jau pusaudzes gados intervēju vecmāmiņas. Pirms Latvijā ierados pirmo reizi, par to jau biju dzirdējusi ļoti daudz. Mūsu lauku mājās vienmēr domāju par cilvēkiem, kas tur dzīvoja pirms manis.”

Viņa Latviju iemīlēja, to vēl neredzējusi. Vai līdzīgi radās arī naids – no nostāstiem par nekad neredzētu valsti? “Trimdas latvieši ieguva informāciju par apstākļiem Latvijā. Mums stāstīja, ka tiek apdraudēta latviešu valoda un kultūra. Protams, ka bērnam bija grūti pret kaut ko iestāties, jo no politikas maz ko saprata. Es zināju tikai vienu: Latvijai vajag brīvību! Atceros kādu demonstrāciju pret kodolieročiem – mani nosauca par nacisti!” latviete smaida par bērnības sirdēstiem.

10 000 pielikumu

Personiska pieredze palīdz trimdas tautiešu atbalstītai biedrībai “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” konkretizēt darbības virzienus. 2007. gadā Amerikas latviete Maija Hinkle nešaubījās, ka viņas ideju par pasaulē nebijušu muzeju pareizā gultnē ievirzīs M. Auliciema, divu Austrālijas muzeju kuratore, kas studējusi gan muzeoloģiju, gan antropoloģiju.

Muzejam nav savas mājvietas, taču tas nav traucējis 12 gados sakrāt vairāk nekā 10 000 priekšmetu. To materiālā vērtība nav galvenā, visdārgākais ir pielikums, jo glabā atmiņas par cilvēku likteņiem, raksturu, talantiem, arī nelaimēm. Nesen krātuvē nonāca divas noplukušas lelles latviešu tautastērpos. Tās atrastas pie atkritumu konteinera Bronksas rajonā Ņujorkā. Izdibināts, ka 70. gados lelles tautastērpos ietērpa Ziga Gaujeniece un piedāvāja labdarības loterijām. Tās trimdas tautiešiem patika, jo lieliski papildināja organizācijas maku.

“Pie mums deponēts kanādietes Ingrīdas Zemītes tautastērps, kurā viņa un trīs viņas draudzenes tautumeitas ieradās Miera un drošības konferencē Madridē. Visas izraidīja no zāles, jo izraisīja pārāk lielu preses uzmanību. Latvietes šādi atgādināja par Baltijas valstu tiesībām būt brīvām. Tautastērpu un citas lietas izliksim mūsu jaunākajā izstādē par trimdas latviešu protestiem un demonstrācijām “Nyet Nyet Soviet” Dzelzceļa muzejā Rīgā. Laipni gaidīta pēc 7. maija!” ielūdz pasaules latviešu pētniece.

Latvieša paplašināšana

Viņa cer, ka privāto muzeju šogad akreditēs un nacionālajā muzeju krājumā nonāks arī Sibīrijas stāvratiņš, zeltrača ķivere, sīkā krustdūrienā izšūti brunči ar Vidzemes rakstiem, necils koka ķeblītis, mūsdienīgi Norvēģijas zvejnieka zābaki un arī vizuāli neizteiksmīgi priekšmeti, kas tēlaini un daudzveidīgi stāsta par mūsējiem pasaulē. Krājums vēsta par iemesliem, kādēļ viņi 19. gadsimta sākumā brīvprātīgi devās uz Sibīriju, par pasaules karu izdzenātiem cilvēkiem, arī par mūsu laiku emigrācijas vilnī aizrautajiem.

“Latvieši izceļojuši daudzu iemeslu dēļ. Krājumu interpretējam, veidojot izstādes. Biedrībai nav savu telpu, tādēļ izstādes esam rādījuši Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Okupācijas muzejā, arī Vecrīgā, Kalēju ielā 57 – tur ir mūsu izstāde un izlaušanās spēle par 1944. gada bēgļiem,” M. Auliciema uzskaita sabiedrībā pamanītākos projektus.

Aisberga neredzamajā daļā ir krājuma apstrāde un izpēte, un top izstādes, grāmatas, interneta vietnes. Novadniecei gandarījums arī par ekspedīcijām Krievijā, Baškortostānā, Norvēģijā, Austrālijā, Kanādā, Anglijā, Brazīlijā un ASV. Katrreiz iegūts miljons – pieraksti par latviešu dzīvi. Uz Latviju regulāri tiek atvestas ziņas par to, kā tautieši citas kultūras vidienē paaudzēm vai vismaz gadiem uzturējuši latvietību un ko viņi izvēlējušies par etniskās dzimtenes simbolu.

Iedziļināšanās pasaules latviešu pieredzē pamatoti liek meklēt papildu atbildes uz jautājumu: kas ir latvietis? “2018. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija mūsu izstāde “Es (arī) esmu latvietis”. Popularizējām domu, ka latvietis ne vienmēr izskatās tāds, kādu esam pieraduši redzēt. Latvietim var arī negaršot sēnes, un viņš var nerunāt tādā latviešu valodā, kādā vajadzētu. Vēlējāmies parādīt, ka latvietību var izjust dažādi. Tautai piederīgs arī tas cilvēks, kurš nekad nav bijis Latvijā.

Manuprāt, sabiedrībai laiks plašāk domāt par latvieša definīciju. Arī man teikts: “Marianna, ko centies, tu taču neesi latviete un nebūsi!” Daži draugi, kuri padzīvoja Latvijā un atgriezās iepriekšējā mītnes zemē, latviskumu kopj vairāk tad, kad nedzīvo šeit. Ārzemēs viņiem vajag latviešu kori, deju kolektīvu un tradīciju svētkus. Tāpēc, ka saskarsmē ar svešo jādefinē, kas īsti esi. Kad jauno laiku emigrantiem piedzimst bērni, viņi meklē latviešu skoliņas un kultūras pasākumus,” turpina M. Auliciema.

Krājumā nonākušās trimdas organizāciju kolekcijas, piemēram, Ņujorkas latviešu īpašuma “Priedaine” etnogrāfiskie keramikas un koka priekšmeti, norāda uz pārmaiņām diasporā. Trimdas latvieši aptuveni 50 gadu bija organizējušies galvenokārt tāpēc, lai uzturētu Latvijas neatkarības ideju un sargātu kultūru.

“Situāciju mainīja jaunie emigranti. Sākumā viņi un Otrā pasaules kara bēgļi nesapratās, jo katram bija atšķirīgi aizbraukšanas iemesli. Daudzi jaunie emigranti gribēja pēc iespējas ātrāk integrēties mītnes zemē, bet trimdas sabiedrībai tas nebija pieņemami. Tagad daudz kur šīs abas latviešu grupas iet kopā, un trimdas organizācijām rodas iemesls turpināt darboties,” skaidro muzeja vadītāja.

Latvijas valsts iestādēs nav vienprātības, cik latviešu dzīvo pasaulē. Vai muzejs noskaidrojis, par cik cilvēkiem tas interesējas? Viņus nevar saskaitīt, toties par viņiem var daudz ko noskaidrot, novadniece saka, smaidot uz atvadām.