Sarunas sākums bija emocionāls abām pusēm – Jūlijai stāstot un studentēm un pasniedzējai uzklausot: ”Šodien bija nemierīga diena: visu dienu skan gaisa trauksme, tagad ir apstājusies, pa dienu bija apšaudes, nav ūdens un elektrības, labi, ka tikām pie interneta pieslēguma.”

Jūlija savulaik stažējusies Liepājā pie logopēdes Baibas Trinītes, bet tagad ir logopēde privātā rehabilitācijas klīnikā Kijivā, par darbu kurā saka: ”Šeit strādā dažādu profesiju ārsti, kas sniedz palīdzību karavīriem, kas ir rehabilitācijā pēc ievainojumiem. Vecākajam pacientam ir 37 gadi, pārsvarā te ir 22-23 gadus jauni puiši.

Karavīru stāvoklis rehabilitācijā ir smags, viņi ir jauni un sagrauti, ir ar smagiem valodas traucējumiem. Cīnāmies par katru.”

Sarunas gaitā studentes uzzināja par aprīkojumu, ar kādu strādā logopēdi rehabilitācijas klīnikā, par saslimšanām, kuras jāārstē kara apstākļos.

Baiba Trinīte, rezumējot sarunas ieguvumus, atzina: ”Mēs ar studentēm sapratām vienu – Jūlijai palīdz izdzīvot doma, ka ir jāpalīdz citiem. Mums ir jāprot novērtēt, cik mums tomēr ir laba situācija. Studentes saprata, cik dažāds var būt logopēda darbs.”

4. kursa logopēdijas studente Sanita atzīst: ”Tas, ko mēs dzirdējām, saskan ar to, ko redzam ziņās. Nebijām aizdomājušās, ka logopēds ir svarīgs arī kara laikā un par to, ka mūsu sliktās dienas, nav sliktas dienas.”

Emocionāls bija Jūlijas stāsts par kara pirmo dienu Kijivā, paniku, sastrēgumiem uz ceļa, bēgšanu, sajūtu, ka ir sācies pasaules gals. Klīnikas pacienti tika pārvietoti uz pagrabu. Taču dzīve līdzsvarojās, ārsti atgriezās un dara visu, lai palīdzētu citiem.

Taču nav aizmirstams tas, ko kolēģi pieredzējuši Bučā, Irpiņā, Gostomeļā.