SIA “Liepājas tramvajs” ir nosūtīta oficiāla pretenzija par kādas tramvaja vadītājas rīcību, kādēļ pasažiere, kura pavada savu dēlu – 1. grupas invalīdu – izjutusi pazemojumu. Viņa vēlas, lai beidzot tiek ieviesta skaidrība, kādā veidā pasažieri, kam pienākas brīvbiļetes, varētu tās saņemt bez emocionālas traumas. Uzņēmuma vadītāji sola konfliktu izmeklēt.

17. februārī liepājniece Ilze Muceniece kopā ar dēlu – 1. grupas invalīdu – pieturā “Kurzeme” iekāpusi tramvajā, kas devies stacijas virzienā. Pie tramvaja vadītājas viņa vēlējusies saņemt divus bezmaksas braukšanas talonus, kā tas paredzēts noteikumos. Paceļot invaliditātes kartīti augšā pie kabīnes stikla, lai vadītāja to varētu redzēt, viņa teikusi, ka vajag divus talonus. “Pieļauju, ka viņa caur durvīm nesadzirdēja, jo iedeva man tikai vienu talonu. Atkārtoju lūgumu, ka man vajag divus talonus. Un saņēmu atbildi, ka tikai pirmās grupas invalīdiem pienākoties šādi divi taloni. Nokļuvu nepatīkamā situācijā, jo man publiski, visiem pasažieriem dzirdot, vajadzēja atklāt privātu informāciju, ka esmu pavadošā persona pirmās grupas invalīdam. Jutos pazemota tikai tādēļ, ka centos pildīt braukšanas noteikumus. Otru talonu saņēmu, taču ar izteiktu nepatikas demonstrējumu no tramvaja vadītājas puses,” stāsta Ilze.

Diemžēl viņas pārdzīvojumi ar to nebeidzās. Tieši tāds pats scenārijs atkārtojās atpakaļceļā, jo gadījās tieši tas pats tramvajs ar to pašu vadītāju. “Šoreiz gan mūsu dialogs izvērsās mazliet garāks, jo pēc otrreizējas atkārtošanas, ka esmu invalīda pavadošā persona,vadītāja teica, ka neredzot, kas rakstīts apliecībā. Atrāva vaļā savas kabīnes durvis, nopētīja apliecību un atcirta, ka viņai neesot laika pētīt visādas apliecības, jo jāskatās uz ceļu. Taču talonus es viņai pirmo reizi lūdzu brīdī, kad tramvajs vēl stāvēja pieturā. Atkal jutos pazemota, kad man publiski bija jāklāsta savs statuss,” aizvainota ir I. Muceniece.

Viņa saka, ka šādas situācijas nav biežas, tomēr mēdz atkārtoties.