liepajniekiem.lv
– Kad paskatāmies uz sevi, uz citiem, šķiet, ka visiem viss lieliskā kārtībā. Kāda tur apzinātība vai bērnības traumas, kādi sevis meklējumi un nākšana pie sevis atpakaļ!
– Pienāk brīdis, kad mēs katrs, savu dzīvi dzīvojot, sajūtam kaut kādu iekšēju neapmierinātību, vēlmi meklēt. Pat īsti pašam vai pašai nav skaidrs, ko tieši meklējam.
Kāds pievēršas ezotērikai, kāds reliģijai, dažādām praksēm, jo nav iekšējās veseluma sajūtas.
Tāds bija arī mans ceļš, jo meklēju atbrīvošanos no iekšējās tukšuma sajūtas.
Atbildes uz maniem neatbildētajiem jautājumiem deva psiholoģija.
Kad jebkurš cilvēks ienāk šajā pasaulē, viņš sastopas ar ierobežojumiem, kurus uzstāda tuvākie, ģimene, vide, kultūra, sabiedrība utt., kas atdala cilvēku no patiesās esības.
Bērns, cilvēks, iemācās izdzīvot un justies daudz maz labi tajā vietā, kur nu dzīvo.
– Kā tas notiek?
– Sabiedrībā valda uzskats, ka cilvēkam jābūt pozitīvam, visās dzīves jomās veiksmīgam, slaidam, skaistam utt. Sievietei jābūt labai, viņa nedrīkst dusmoties utt.
Šādu uzstādījumu, priekšstatu slāņu ir ļoti daudz. Un, ja cilvēks nejūt patieso saikni ar sevi jeb to, kā patiešām dzīvē jūtas, tad viņam ļoti viegli pazaudēties apkārt valdošajos, arī reizēm uzspiestajos uzskatos, kurus kāds mēģina iestāstīt vai pārdot kā īsteni patiesos.
– Kā atgūt saikni ar patieso “es”?
– Tas ir dziļš darbs ar sevi, lai atklātu savu autentisko “es”.
Šajā procesā sākas atbrīvošanās no iepriekš uzspiestā, nepieņemamā, no ierobežojumiem, kas kaut kādos dzīves brīžos ir uzlikti. Tad arvien biežāk un patiesāk cilvēks sāk sajust, apzināties pats sevi.
Ļoti labi, ja sevis meklēšanas procesā vismaz kādu brīdi blakus ir speciālists – psihologs, psihoterapeits –, kurš var palīdzēt tikt galā ar spēcīgajām, nereti ļoti sāpīgajām emocijām, atmiņām.
Tagad, vadoties gan no savas personīgās, gan profesionālās pieredzes, es mēdzu teikt tā:
“Ja vien jūs zinātu, ka tā labā, harmoniskā, laimīgā dzīve ir tepat blakus jums!”
Visbiežāk cilvēki paši vien ir šķēršļi tam, lai justos mierīgi un harmoniski.
– Tātad jāpriecājas, ja sieviete vai vīrietis sevī sajūt to kluso, reizēm bailīgo, bet neatlaidīgo balstiņu, kas uzpeld, lai atgādinātu – “kaut kas tomēr labi nav, es jūtos emocionāli slikti”…
– Patiesībā mēs katrs savas dzīves laikā jau kopš mazotnes esam mudināti domāt nevis just. Esam vedināti nejust.
Dominējošu vecāku uzstādījums – tev kā bērnam nekas nav jājūt (ne labs, ne slikts), es visu kontrolēju.
Piemēram, bērns laukā spēlējas, mamma sauc ēst. Mazais saka: “Es vēl negribu.” Mamma atbild: “Nē, tu gribi gan!” Vai arī mamma saka: “Tev ir auksti, uzliec cepuri!” Neņemot vērā iebildumus, ka nav auksti, cepure jāliek.
Šādi dzīvojot, ar laiku augošais cilvēks sāk neticēt savai personīgajai iekšējai balsij. Manas sajūtas, izrādās, nav un nevar būt pareizas, jo cits (vecāks, autoritāte) zina labāk, kā es jūtos!
Tā notiek paaudzi pēc paaudzes, un vairumā gadījumu ne jau vēlot ļaunu. Audzinot bērnu, vai katrs vecāks mēģina atvasei dot labāko iespējamo pēc savas sapratnes, pieredzes, zināšanām.
– Kas notiek tevis vadītajās uz ķermeni orientētajās praksēs?
– Tajās sieviete sāk veidot attiecības ar savu ķermeni, precīzāk, ieklausās savā iekšējā klusajā balstiņā jeb tajā skrāpītī, kas visu laiku ir klātesošs. Sākam veidot attiecības ar to. Kas tās manī šobrīd par sajūtām, jūtām, emocijām?
Arī fiziskās slimības vairumā gadījumu sākas ar tādu skrāpēšanos, ko ignorējam vai ātri iedzeram tableti, lai sliktā sajūta pazustu.
Ja mūsu katra mājas ir mūsu ķermenis, tad kāpēc fizisku vai emocionālu sāpju brīdī to ignorējam un bēgam no savām mājām prom?
Vajadzētu nevis bēgt, bet sākt aizdomāties, kas īsti mājās notiek.
Kāpēc jūtu trauksmi, fiziskas vai emocionālas sāpes. Ko es varu darīt, lai tās mazinātu? Ko šīs sāpes un trauksme man vēlas pavēstīt?
– Kāpēc tik svarīgi “savu māju” jeb savu ķermeni, sevi pareizi sajust?
– Lai justos šajā dzīvē labi! Lai zinātu, kā sev palīdzēt, parūpēties par sevi.
Pieaugot ir arī jāprot nolikt savas stingrās robežas, kad tas nepieciešams. Jāiemācās apzināta komunikācija ar citiem cilvēkiem, spēja runāt par savām vajadzībām un vēlmēm.
Tā ir pilnības sajūta un dzīvošana no sevis. Kad notiek šī atgriešanās pie sevis, sieviete vai vīrietis atgūst savu patieso dzīvības enerģiju.
Ļoti bieži savu enerģiju nevajadzīgi tērējam, lai kādam izdabātu, izpatiktu, lai slāpētu emocijas, nepateiktos vārdus u.c.
Tāpat arī, nejūtoties brīvi, veidojas muskuļu sasprindzinājums visā ķermenī. Muskuļiem esot ilgstošā saspringumā, tiek traucēta asins apgāde, un tas ietekmē visa ķermeņa veselību.
Cilvēks dzīvo sarāvies un sastindzis, baidoties – ka tikai kaut kas nenotiek… Netiek izjusta vienotība ar ķermeni, prātu, emocijām.
– Kā iedrošināt nebaidīties no labām pārmaiņām un no psihologa, psihoterapeita apmeklējuma?
– Mums, cilvēkiem, raksturīgi jeb dabā tā iekārtots, ka esam pacietīgi un izturīgi. Reizēm līdz pat nāvei… Ir jājūtas ļoti, ļoti slikti, lai tiešām sāktu meklēt palīdzību.
Tas, kāpēc daudziem ir bail no savu patieso jūtu iepazīšanas, ir saistīts ar bērnībā gūto sāpīgo, reizēm neizturamo pieredzi.
Bērnībā un pieaugot mēs katrs, kā nu protam, iemācāmies tikt galā ar spēcīgām, nepatīkamām emocijām. Būdami pieauguši, mēs baidāmies atkal ieskatīties savā sāpīgajā pieredzē.
Taču kā psihoterapijas praktiķe varu ar pilnu pārliecību apgalvot – tas, ja sieviete vai vīrietis izvēlas nejust, neskatīties pagātnē, nenozīmē, ka cilvēks nenes šīs sajūtas visu laiku līdzi, ka šo sajūtu nav!
Tās visu laiku, lai arī paslēptas, mīt atmiņā, ķermenī.
Pagātne tiešām ietekmē to, kā mēs veidojam attiecības šodien, cik kvalitatīva, emocionāli līdzsvarota ir mūsu dzīve.
Var šķist, ja man par sāpīgo pieredzi būs skaļi jārunā, jāizstāsta psihoterapeitam, psihologam, es to nevarēšu izturēt.
Labā ziņa ir tā, ka tu šobrīd esi pieaudzis cilvēks un kopā ar speciālistu varēsi savas sāpes izdziedināt. Tāds ir ceļš uz brīvu un harmonisku dzīvi.
– Tas vispār ir iespējams?
– Teikšu jā, balstoties pati savā pieredzē. Zinu to stāvokli, kad iekšēji jutu lielu tukšumu un sāpes, kad izmisīgi ārpus sevis meklēju kaut ko, kas mani piepildīs ar laimes sajūtu, mieru, prieku, līdzsvaru.
Daudzi meklē laimi ārpusē, taču neatrod. Risinājums ir sākt iet to ceļu, kas ved pašiem pie sevis.
Dziedināšanas un sevis atklāšanas ceļš nav īss, bet tas ir katra noietā soļa vērts, lai dzīvotu saskaņā ar sevi, jūtot savas dzīves jēgu, prieku, enerģiju, pilnību.
– Kas palīdzēs pašai vai pašam izkāpt no nospiedošās dzīves jeb dzīvošanas stikla burkā, kurā gaiss ieplūst tikai pa šauru spraugu?
– Jābūt gatavībai un sajūtai – es gribu savā dzīvē kaut ko mainīt.
Ja cilvēks pats negrib, neviens nevarēs palīdzēt.
Ja ir sapratne, ka nepatīk personīgās dzīves kvalitāte, būšana toksiskās attiecībās, sliktās attiecības ar bērniem, ar ģimeni, trauksme, depresija u.c., tas ir pirmais un ļoti svarīgais solis ceļā uz pārmaiņām.
Otrs solis – meklēt palīdzību. Aiziet pie viena, otra, trešā speciālista, lai sajustu, saprastu, kuram gribu uzticēties.
Nav jādzīvo ar sajūtu, ka ar visu jātiek galā man vienai, neviens man nevar palīdzēt. Tā nav taisnība, var palīdzēt.
Uzziņai
Psiholoģiska palīdzība ir tikšanās ar cilvēku, kurš meklē atbalstu iekšējām krīzēm, garīgiem meklējumiem, sarežģījumiem ģimenē un darbā.
Terapija ir ilgstošas un regulāras tikšanās reizes ar klientu, lai palīdzētu risināt psiholoģiskus, emocionālus un garīgās izaugsmes jautājumus.
Terapija ir process, kurā klients dziedina savas psiholoģiskās traumas un sāk vairāk apzināties sevi, iemācās sajust savas vajadzības un iemācās tās apmierināt. Klients mācās citus uzvedības modeļus.
Terapija ir process, kurā klients mācās pamanīt savas domāšanas kļūdas un uzvedības paternus, kā arī mācās jaunus domāšanas un uzvedības veidus.
Darbs grupā sniedz ātrākus rezultātus. Grupā katra dalībniece ir atbalsts un spoguļattēls otrai, palīdzot ieraudzīt un atpazīt savus domāšanas un uzvedības paternus.
Grupā dalībnieces jūt, ka nav vienas ar savām problēmām. Tāpat grupās klientes mācās klausīties un veidot dziļākas attiecības ar sevi.
Izaugsmes un garīgās attīstības prakses un meditācijas. Apzinātības vairošana.
Terapeitiskas un transformatīvas brīvdienas sievietēm. Retrīts ir vieta un laiks sievietēm, kad iegrimt savā būtībā, sadzirdēt sevi, atklāties, saņemt atbalstu no citām sievietēm un dāvāt savu atbalstu.
Tas ir terapeitisks un dziedinošs process, kurš palīdz dziedināt dvēseles ievainojumus un nokļūt tuvāk sev.
Avots: www.kristinedevi.lv
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
