Gan pārvadātājiem, gan redakcijai invalīdi sūkstījušies par neērto kārtību, kāda tiem jāievēro braukšanai sabiedriskajā transportā no 1. aprīļa. Liepājas domes Satiksmes infrastruktūras daļas vadītājs Oskars Špickopfs sacīja, ka tomēr ir iespējams mēģināt invalīdu neērtības mazināt.

Ar 1. aprīli 1. grupas invalīdiem un viņus pavadošajām personām, 2. grupas invalīdiem, bērniem invalīdiem un cilvēkiem, kuri viņus pavada un kuriem ir tiesības būt par bezmaksas pasažieri, no tramvaja vai no autobusa vadītāja jāpaņem bezmaksas biļete, uzrādot invaliditātes apliecību, un pēc tam biļete jākompostrē. Šāda kārtība noteikta, lai ieviestu precīzu uzskaiti invalīdu pārvadājumos. Ar 1. aprīli par invalīdu pārvadāšanu sabiedriskajā transportā izmaksas pārvadātājiem segs no Pasaules bankas dotā “sociālās drošības spilvena”, un precīza uzskaite ir naudas devēja prasība.

SIA “Liepājas tramvajs” valdes loceklis Aigars Puks atzīst, ka iepriekš kompensācijas par invalīdu pārvadāšanu rēķinātas aptuveni, viņš pat izteicās, tad summas bijušas “izzīstas no pirksta”. O. Špickopfs teica, ka precīzā uzskaite nāks par labu arī pašvaldībai – iespējams, ka pašvaldība agrāk pārmaksājusi, jo nav bijis skaidri zināms, cik daudz invalīdu vispār izmanto sabiedrisko transportu.

Taču pašlaik precīzā kārtība ir apgrūtinoša gan invalīdiem, gan arī transportlīdzekļa vadītājiem. “Invalīdam, piemēram, smagam nieru slimniekam, cilvēkiem, kuriem ir grūti paiet un ilgāk nostāvēt, izlauzties cauri ļaudīm līdz autobusa vadītājam ir ļoti grūti,” sacīja Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis. Pašlaik bezmaksas talonus var saņemt vai nu tikai pie transportlīdzekļu vadītājiem, vai arī pārvadātāju kantorī – Liepājas Autobusu parkā vai “Liepājas tramvajā”. M. Ceirulis rosina, vai šīs bezmaksas biļetes nevar izplatīt ar invalīdu organizāciju palīdzību un izsniegt cilvēkam lielāku daudzumu uzreiz?

Liepājas Autobusu parka direktors Gundars Kristapsons sacīja, ka aicinājis “menedžēšanu” uzņemties kādai invalīdu biedrībai, bet “ļoti maz invalīdu šo biedrību apmeklē vismaz reizi mēnesī”.

“Mēs darīsim tā, kā pasūtītājs – pašvaldība – mums liks,” sacīja A. Puks. Viņam nebūtu nekādu iebildumu bezmaksas biļetes izplatīt ar organizāciju starpniecību. Gan A. Puks, gan G. Kristapsons atzina, ka ļauj transportlīdzekļu vadītājiem dot invalīdam uzreiz lielāku daudzumu  (10–15) talonu, lai vismaz katru braukšanas reizi nebūtu jāiet ar apliecību pie vadītāja.

M. Ceirulis vēl piebilda, ka invalīdiem ir arī grūti kompostrēt autobusu biļetes, jo tās ir uz mīksta un plāna papīra. G. Kristapsons piekrita: tad, kad būs jāizgatavo jaunais biļešu laidiens, to drukāšot uz biezāka un stingrāka papīra.

O. Špickopfs piekrita, ka varētu tomēr bezmaksas biļetes dalīt ar invalīdu organizāciju starpniecību vai vismaz ar Neredzīgo biedrības starpniecību. “Ja tas kaut vai daļai invalīdu atvieglinātu braukšanu, tad kāpēc ne,” viņš teica.

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”