Ita Cērmane, speciāli "Kurzemes Vārdam"
Šovasar ceļošanas faniem jābauda tas, kas pieejams tuvumā. Gadus desmit nebija būts Rundālē, tāpēc kādā jūlija izskaņas rītā griezu auto degunu šajā virzienā. Tiesa, ar to nebija gana. Klāt pieķēru arī Latgali ar pārsteidzoši uzposto Daugavpili, svētības meklējumiem Aglonu un vēl šo to…
Rožu skaistums neapreibināja
Rundālē jūlijā, kas īstenais puķu karalieņu ziedēšanas laiks, visvairāk saistīja pils rožu dārzs, ko sāka veidot 2005. gadā un īstenoja ar Latvijas armijas un daudzu talcinieku palīdzību. Šobrīd rožu plantācija aizņem veselu hektāru. Pils dārzā aug ap 2230 rožu šķirņu. Pilij tuvākajos laukumos aug angļu rozes – tās visvairāk līdzinās vēsturiskajām rozēm.
Mūsdienu rozes sakārtotas laukumos pa krāsām – rietumu pusē baltas, rozā un sarkanas, bet austrumu pusē dzeltenas, oranžas un pasteļtoņu. Atsevišķiem selekcionāriem vai valstīm veltīti 52 rožu apļi – tajos apskatāmas šķirnes, kuras izveidojuši 72 selekcionāri no 17 valstīm.
Latvijas rožu dārzā aug Dzidras Riekstas selekcionētās parka rožu šķirnes.
Bet seši laukumi atvēlēti vēsturiskajām rozēm, kas bija pazīstamas Kurzemes hercogu Bīronu un vēlāko Rundāles pils īpašnieku grāfu Zubovu un Šuvalovu laikā, kā arī savvaļas rozēm.
Rundāles medus pods, uz kuru, būdama rožu mīļotāja, devos ar cerībām jūsmot līdz reibonim, diemžēl bija ar darvas piešprici. Pirmā vilšanās bija, dodoties uz pils dārzu – zāliena vietā abpus galvenajai ejai tuksnesis… Domāju, nekas, tūdaļ taču iekļūšu rožu paradīzē. Un atkal vilšanās: taciņas aizaugušas, arku metāla konstrukcijas lielākoties bez vīteņu un vīnogulāju rotas, bet rozes manā skatījumā nepietiekami apkoptas – vecie ziedi nenolasīti, līdz ar ko grūti labu kadru atrast. Secinu, ka 4 eiro par ieejas biļeti tikai dārzā ir pārlieku sālīti.
Slavenā šmakovka
Tālāk stūrēju Latgales virzienā, vispirms, protams, noskaidrojusi, kādas ir iespējas tikt pie naktsmītnes Daugavpilī. Piedāvājums bija gana plašs, bet izvēle krita uz ekonomisko “Hotel Latgola” pašā pilsētas sirdī.
Atzīšos, tā kā Daugavpilī biju ne pirmo reizi, vēsturiskie apskates objekti vairs neietilpa manos plānos. Vēlā vakara stundā un agri nākamajā rītā papētīju pilsētu: kas tajā jauns tapis pēdējo gadu laikā. Patīkami pārsteidza pārbūvētā centrālā iela, kas kļuvusi par gājēju paradīzi. Tāpat patīkams pārsteigums bija zemās grīdas tramvaji, kas jau skrien pa sliedēm. Un sliežu ceļu rekonstrukcija ar vērienu turpinās. Vēl pārsteidza milzīgais elektroskūteru skaits pilsētas ielās. Un iespēja suvenīrus iegādāties speciālos pašapkalpošanās kioskos. Salīdzinājumā ar Liepāju saskumdināja vien tas, ka nožēlojamā stāvoklī ir dzīvojamais fonds – izdevās ieraudzīt tikai vienu renovētu daudzdzīvokļu ēku.
Mans īstais mērķis, pirms doties tālāk, bija beidzot iekļūt izslavētajā Šmakovkas muzejā, kuru līdz šim nebija izdevies izpētīt. Teikšu godīgi, tas jāpēta personīgi, jo iekārtas dziras tecināšanai un gatavās produkcijas klāsts – ozolu, piparmētru utt. – nav baudāms aprakstā. Pati dziru nedegustēju, jo biju pie stūres, bet beidzot uzzināju, ar ko šmakovka atšķiras no kandžas, ļergas, dzimtenītes. Šmakovku darina no maizes – lūk, ar ko!
Iespēja lūgties vienatnē
Būt Latgalē un nepabūt Aglonā, manuprāt, nav iespējams. Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilika ir galvenais Latvijas katoļu reliģisks centrs. Ik gadu 15. augustā te ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Baznīcā glabājas gleznu, skulptūru un mākslas vērtību kolekcija, tajā skaitā svētbilde “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte”, kurai piemītot dziednieciskas spējas.
Mani gan, atzīšos, apmeklētāju skaita ierobežojums bazilikā un tās apkaimē nebūt neapbēdināja.
Tā bija iespēja novērtēt, kā labiekārtota teritorija un Aglonas svētavota apkārtne. Te ik dienu simtiem ļaužu no tuvākām un tālākām vietām cenšas pasmelt malku svētītā ūdens. Un visbeidzot tagad iespējams vienatnē klusumā un mierā pasēdēt dievnama solā, lai pateiktos Dievam par to, kas mums ir.
Aci pret aci ar pagātni
Tālāk ceļš, jau mazliet stresojot un stingrāk uzspiežot uz gāzes pedāļa, veda uz Līvānu novada centru. Līvānu stikla fabriku agrāk varēja uzskatīt par pilsētas vizītkarti, jo tās ražojumi bija plaši pazīstami arī ārpus Latvijas. Līdz šim man nebija bijusi izdevība Līvānu stikla muzeju apmeklēt.
Bet noteikti neesmu vīlusies!
Zāļu pudelītes, kādas reiz bija vectantes skapītī; goda glāzes ar zeltītu kantīti, ko savā jaunībā galdā cēla mana mammīte; arī pa kādai vāzei, ko var atrast manā trauku arsenālā. Un dizaina objekti! Jā, viens stikla pūtējs Līvānos vēl rosās, un viņa darinātos suvenīrus nostalģijas pārņemtajiem ir iespēja arī iegādāties.
Jāpiebilst, ka Līvānos piedzīvoju vēl kādu pārsteigumu. Stūrējot pa pilsētiņas galveno ielu, pamanīju norādi “Pārceltuve”. Nebiju domājusi, ka mūsdienās tāda, ar visu “paromščiku” vēl darbojas. Bet ir, veselas divas turklāt!
Pārceltuve Zemgales ielas galā starp Līvāniem un Dignāju (Vandāni) savieno abus Daugavas krastus un ir vistaisnākais ceļš no Latgales uz Zemgali. Gājējiem, autobraucējiem un riteņbraucējiem te ir iespēja sastapties ar pagātni klātienē. Pārceltuve veidota no krievu armijas pontoniem, kas ir no tanku pontontilta, un darbojas no 7 rītā līdz 9 vakarā.
Otra pārceltuve ir augšup pa Daugavu, Jersika – Dunava.
UZZIŅAI
- Attālums maršrutā Liepāja–Rundāle–Daugavpils–Aglona–Līvāni–Liepāja, ņemot vērā nogriešanos no trases, ap 1600 km.
- Divās dienās Latgales smeķi pa īstam izbaudīt (ja vēl grib pieķert Zilupi un Terehovu un izjust Krievijas pierobežas īsto būtību) nevar, vēlams braucienam atvēlēt trīs dienas.
- Jārēķinās ar izdevumiem no 150 līdz 200 eiro – degviela, naktsmājas (“Hotel Latgola” numurs no 43 eiro), ieejas biļetes.
- Rundālē visa kompleksa apskatei 18 eiro, dārzam 4 eiro (pieņem kredītkartes).
- Šmakovkas muzejā ieejas biļete 4,50 eiro (jāmaksā skaidrā naudā).
- Līvānu stikla muzeja (kopā ar amatnieku centru) apmeklējums – 3 eiro (pieņem kredītkartes).