“Atsaucās divas organizācijas – fonds “Agape” un Pestīšanas armijas Liepājas korpuss. Viņi ne tikai varētu pievest pārtiku, bet arī no savas puses piedāvā zupas virtuvēs to pagatavot,” saka B. Dreiže. “Pieteikušās arī septiņas privātpersonas un divas draudzes, kurās teica – dodiet tik ziņu, kad vajag, cilvēki būs! Par atsaucību priecājamies, jo domāju, ka tas brīdis jau tuvojas, kad vajadzēs brīvprātīgos.”

Vislielākā pieredze ikdienas palīdzības sniegšanā cilvēkiem, kuri nevar iziet no mājas un paši par sevi parūpēties, ir Liepājas Sociālā dienesta birojam “Aprūpe mājās”. Par to, kā tas notiek, kā atrast kontaktu ar cilvēkiem un iegūt savstarpēju uzticēšanos, “Kurzemes Vārdam” pastāsta aprūpētāja Solveiga Šatova. Viņas pienākumi ir palīdzēt aprūpējamam ikdienas darbos, aiziet uz veikalu, uz aptieku. Taču piegādāt ēdienu esot tas vienkāršākais. “Vientulība ir visšausmīgākā. Cilvēkam ir ļoti grūti, ja viņš ir vientuļš. Nav ar ko parunāt, viņā neklausās un nesaprot,” saka aprūpētāja. Pārsvarā šiem cilvēkiem neesot neviena, kam piezvanīt un parunāties. “Cik daudz dod, ja cilvēks var izrunāties! Var izstāstīt par saviem veciem laikiem, par šodienas problēmām. Tam vajag daudz pacietības, un uzklausīt ir jāmācās, kas ir diezgan grūti,” atzīst S. Šatova. “Citu bēdas ir jāiemācās atstāt. Sākot strādāt, bija ļoti grūti. Iznācu ārā un īsti nesapratu, uz kuru pusi man jāiet.”

Aprūpējamiem esot grūti pierast pie tā, ka pie viņiem mājās kāds nāk un saimnieko. “Iedomājos, ja es būtu viņa vietā, nez vai man patiktu. Ir grūti sākt, izveidot pirmo kontaktu. Atnāku, aprūpējamais izstāsta par sevi, es izstāstu par sevi. Saku, ka mums jādraudzējas. Pamazām, pamazām pierodam viens pie otra. Izveidojas ļoti ciešas attiecības, ar vienu otru gandrīz ģimeniskas. Viena kundzīte, kurai gandrīz 90, aprūpējama jau desmit gadus, no manas pirmās darba dienas. Viņa mani par savu mazmeitu sauc,” atklāj S. Šatova.

Cilvēki ļoti dažādi arī savās prasībās. Ir sieviete, kura pateiks, kādu maizi nopirkt un ne citu. Cits cilvēks, kurš jau desmit gadus netiek uz veikalu, ir priecīgs, ka viņam atnes kaut ko jaunu. “Tas ir mīnuss, ka ar rokām jānes smagumi,” atzīmē aprūpētāja. “Cenšos sarunāt, lai no laukiem atved kartupelīti vai burkānu, lai man nav jānes, lai svaigāks un ekoloģiskāks. Pluss, ka daudz esam svaigā gaisā un staigājam. Iepirkties jāiet vairākas reizes dienā, jo katram cilvēkam atsevišķi. Viena otra pārdevēja nesaprot – ko ik pēc stundas var nākt pirkt maizi?” Nav noslēpums, ka vecie un vientuļie ļaudis nav starp turīgākajiem. S. Šatova kādai sievietei atvedot pašas vārītu zupu, lai cilvēks var kārtīgi paēst.

Aprūpētājam ir nepieciešamas daudzas prasmes. “Psihologs, pavārs, nesējs, krāvējs, apkopējs, medicīnas darbinieks… Tas ir misijas darbs. Man patīk, ir ļoti liels gandarījums. Ja cilvēks pasmaida un pasaka: meitiņ, nu, ko es bez tevis darītu! – visa diena pēc tam saulaina kļūst,” viņa saka.