liepajniekiem.lv
Patīk kafejnīcas
Liepājnieces Jeļenas Ancirevas mīluli sauc Tvinkija jeb Twinky, un tā ir 3 gadus veca Taizemes ridžbeka šķirnes kucīte.
Sieviete pastāsta, ka doma par suni viņas dzīvē parādījās pēc tam, kad viņa atvadījās no sava kaķa.
Iepriekš suns viņai bijis pirms aptuveni 30 gadiem, taču, mīluli zaudējot, viņa ilgi domāja, ka nevar un nemaz negrib ņemt citu suni.
“Bet tad pagāja 30 gadi, un izdomāju, ka ar suni varēšu iet pastaigās gar jūru,”
atzīst sieviete.
Uzreiz plānos nav bijis iegādāties tieši šīs šķirnes suni, taču, aplūkojot iespējas, viņa uzzināja, ka Taizemes ridžbekiem nav izteikta suņu smaka un ka tie arī ļoti nemet apspalvojumu.
Arī pēc rakstura šī kucīte esot ļoti mierīga.
“Viņa draudzējas arī ar citiem dzīvniekiem. Mums ir kaķis. Viņi satiek, bet kopā gluži neguļ. Ir diezgan bailīga. Vairāk baidās no vīriešiem. Nezinu, kāpēc tā,” prāto saimniece.
Sunīte ir trenēta. Abas kopā nereti piedalās arī dažādās suņu skatēs un izstādēs. “Viņa ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas čempione. Bet tagad nedaudz pietrūkst laika, tāpēc šogad vēl neesam piedalījušās izstādēs,” norāda J. Ancireva.
Liepājniece atklāja, ka ar savu četrkājaino draugu bija iegājusi pludmales kafejnīcā “Mermaid”, kur Tvinkija labprāt bieži vien viņai sastāda kompāniju.
“Mūs tur arī nofotografēja!
Ir tikai viena kafejnīca pie jūras, kur var iet ar suņiem.
Bet citviet Eiropā esam bijuši dažādās valstīs, kur tas ir atļauts. Man šķiet, ka Liepājā tādu vietu nav daudz, bet vajadzētu vairāk. Eiropā visi tik smaidīgi mūs uzņēma, fotografēja. Pie mums tā nav, visi nopietni, izskatās dusmīgi,” savas pārdomas izklāsta liepājniece.
Vecvecāku lolojums
Paulam Palapam Grēta ir viņa pirmais mājdzīvnieks. Jaunietis atzīst, ka suņuks, pie kura beidzot tika aptuveni 10 gadu vecumā, nenācis viegli.
“Es kādu laiku teicu tētim, ka gribu suni. Kādu gadu lūdzu. Tētis ilgi spurojās pretī, bet tad mamma arī sāka to jautāt. Un tētis beigās piekrita,” priecājas sešgadīgās Grētas saimnieks.
Pauls, palūkojoties uz suneni, pastāsta, ka viņa mīl daudz ko. Viena no lielajām mīlestībām ir gulēšana, otra ir došanās uz Bernātiem, kur ne tikai var kārtīgi izskrieties, bet arī apciemot Paula vecvecākus.
“Mana ome ar opi viņai dod daudz ēst. Kad esam klāt, tad īsti nemaz neļaujam viņu tik ļoti barot, bet,
ja Grētu atstājam pie vecvecākiem, tad viņi ļoti to lutina un baro. Tāpēc jau arī droši vien viņai tik ļoti patīk uz turieni braukt,”
smej puisis.
Pauls atzīst, ka ļoti priecājas, ka tēti izdevās pārliecināt iegādāties Grētu, jo viņa esot ļoti foršs suns – mīļa, draudzīga, nekad nevienam nekož.
Arī ar citiem dzīvniekiem draudzējas, lai gan pašiem citu mīluļu mājās nav.
Dominants puika
Kristīne Gundarina savu suni nodēvējusi par Balziju, jo izskatoties, ka suņukam kājās esot baltas zeķes.
Savu mīluli, kuram novembrī paliks 5 gadi, viņa ieguvusi no Ugāles pagasta dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ar sirdi delnā”.
“Tas bija ļoti pārdomāts lēmums. Es viņu ņēmu no patversmes, un tā bija tāda retā laime patversmē iegūt kucēnu. Parasti tā negadās,” priecājas Balzija saimniece, kas suņuku ieguva, kad viņam bija vien 5 mēnesīši.
Liepājniece atceras, ka uzrunājusi biedrību un, pastāstot par saviem dzīves apstākļiem un dzīvesveidu, jautājusi, vai viņi kādu četrkājaino draugu var piedāvāt.
“Viņi bija ļoti aizkustināti par manis rakstīto, jo suni nemeklēju sevi dēļ, bet gan paša suņa dēļ.
Tāpēc man, tur ierodoties, priekšā bija liela izvēle. Viņi piedāvāja izvēlēties no tā brīža pieejamajiem kucēniem, un tur bija vesels metiens. Balzijs nāk no Rēzeknes, kur bija izņemts no kādas saimniecības. Viņam tur bija arī brāļi, māsas, bet man patika, ka viņš bija pats lielākais, pats aktīvākais.”
Sieviete smej, ka vismaz solījums, ka suns būs līdz celim, ir patiess. Pēc rakstura viņš esot ļoti dominants suns, kā jau puikam pienākas.
Tas kalpojis par izaicinājumu arī saimniecei, jo bija jāpanāk, lai pati ir pietiekoši autoritāra un lai suns viņai uzticas un ciena. Abu nu jau ilggadējo draudzību Kristīne vērtē veiksmīgi.
“Viņš ir ļoti draudzīgs. Ļoti arī mīl cilvēkus, īpaši bērnus. Viņam patīk izgulties, lai viņu glauda. Bet ir tā, ka suns lielākoties draudzējas ar kucītēm. Tāpēc ir jāskatās, ar kuriem suņiem viņam saskan un ar kuriem ne.”
Liepājā Balzijam esot paveicies ar divām ļoti labām draudzenēm. Viena pat arī esot no “Ar sirdi delnā”, tāpēc bieži tiekot saukta par suņu puikas māsu.
Negaidīts pārsteigums
Četrarpus gadus vecais bīgls Semijs ir Gabijas Grulles mīlulis. Liepājniece pastāsta, ka pirms tam viņa audzinājusi 3 spanielu šķirnes suņus, pēdējais ar savu saimnieci nodzīvojis 17 gadus.
“Pēc tam es biju izteikusies, ka man patīk bīgli. Un tad, pēc 10 dienām, meita man atveda Semiju. Viņa jau visu bija sarunājusi un suni atveda no Latgales.
Es nezināju, ka viņa to plāno, biju pārsteigta,”
atceras suņa saimniece.
“Es jau biju nolēmusi, ka man vairs nebūs suņa, bet meita pateica – es jau zinu, mammu, ka tu bez suņa nevari dzīvot.”
Pirmie divi gadi ar Semiju bijuši traki, stāsta G. Grulle. Suns visu ko zadzis, grauzis. Pēdējais, ko viņš norija, bija auduma virtuves dvielītis, pēc kā saimniece dabūjusi suņuku vest uz operāciju.
Mācība gan bijusi, jo pēc tam vairs neko lieku nav mutē ņēmis.
Viņa atzīst, ka tagad ķepainis palicis mierīgāks, nopietnāks. Suņu parkos ar visiem draudzējas, taču, ejot pie saites, citus suņus mēdzot arī apriet. Meitenes gan viņam patīkot.
“Izgājām arī mācības, diezgan ātri visu apguva. Bet bīgli vispār ir īpaša suga, jo viņi dara to, kas viņiem patīk. Visu izdomās tā, lai tas būtu viņa paša labā.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
