Dažiem Latvijā šķiet, ka pašreizējā Ukraina ir mirusi valsts, tāda postapokaliptiska teritorija, kurā neviens neizdzīvo.

Jā, daudziem ir grūti saprast, kā var dzīvot, kad nav gaismas, ūdens, siltuma, mobilo sakaru, interneta… Bet arī tādos apstākļos cilvēki dzīvo! Viņi ir pieraduši.

Tas var izklausīties savādi. Jo īpaši cilvēkam, kurš nekad nav piedzīvojis karu. Un labi vien, ka nav to piedzīvojis!

Pa šiem kara gadiem cilvēki Ukrainā ir pieraduši pie nāvēm blakus, pie sprādzieniem kaimiņu mājās, pie trauksmēm dažādās diennakts stundās.

Bet Ukraina dzīvo! Strādā rūpnīcas un veikali, teātri un muzeji, kafejnīcas un sporta zāles. Pat 10 kilometru attālumā no frontes līnijas.

“Kā tas var būt?” man jautā. Var, vienkārši tādai dzīvei ir savas īpatnības.

Piemēram, ir jāskatās elektrības atslēgšanas grafiks, pirms sēsties liftā, lai tajā neiestrēgtu. Ir jāplāno veļas mazgāšana un gludināšana naktī, kad būs elektrība. Jāapgūst ēdiena gatavošana uz tūristu gāzes degļa.

Lai bērni treniņā varētu spēlēt futbolu, vecākiem nākas izgaismot futbola laukumu ar savu automašīnu lukturiem…

Kad tiek pieslēgta elektrība, visiem iestājas tādi kā mazi svētki. Garastāvoklis uzlabojas, un parādās lielāka vēlme dzīvot. Kad ilgi nav gaismas, dzīvotgriba mazinās, loģiski klāt ir vēlme iegrimt apātijā.

Ģeneratoru skaņa neskaitāmu stundu garumā vairs sen jau nekaitina, jo tā ir… dzīves skaņa. Motociklu un motorzāģu skaņa kaitina vairāk, jo tā atgādina to, kā skan šahedi, kad lido virs galvas.

Kad cilvēki dodas uz teātri, viņi sakrusto pirkstus, lai nebūtu satraukuma un izrāde netiktu pārtraukta uz nenosakāmi ilgu laiku.

Liela daļa joko, ka jāiet gulēt pidžamā vai skaistā naktskreklā… lai nebūtu kauns, kad atradīs glābēji.

Ja tu nomirsi, tad tas būs vienalga, bet, ja izdzīvosi, būs jāmulst un jānervozē, ja nebūsi pieklājīgi ģērbts.

Pēc apšaudes cilvēki cenšas izvairīties no sarunām vai ātri tās pabeigt. Jo nevēlas uzvarēt ciešanu sacensībās.

Cilvēki netic ļoti sliktām un ļoti labām ziņām. Un vēl viņiem ir bail no neskaidrības! Tieši tā paņem daudz dzīves enerģijas.

Daudz ko var izturēt fiziski, bet emocionāli izturēt ir visgrūtāk.

Iekrist depresijā šādos apstākļos ir normāli, galvenais ir tajā nepazust uz ilgu laiku.

Humora izjūta ukraiņiem palīdz samazināt ciešanu un dusmu līmeni. Jo dusmu kara dēļ mums ir daudz vairāk, nekā bija līdz šim. Visiem nākas savaldīt brīvību alkstošo neprātu, tāpēc cits citu cenšamies lieki neprovocēt.

Zvanīju nesen draugam uz Ukrainu. “Kā tev iet?” es jautāju. “Viss ir labi,” viņš atbildēja. “Dzīvoklī pat kļuva mazliet siltāk, tagad ir jau +12. Iziesim ar Artamonu pastaigā, ieiešu savā mīļākajā kafejnīcā, iedzeršu kafiju, un dzīve vispār uzlabosies!”

Oleksandrs Grinka, žurnālists