Nesen bija arī iemesls atcerēties “vectēvus”. Tā sauktā īpašā militārā operācija ilga tikpat ilgi kā Vācijas-padomju karš jeb tā sauktais Lielais Tēvijas karš. 1418 dienas! Svēts datums!

Bet kā ar šodienas mazbērniem un mazmazbērniem, tā sauktajiem uzvaras mantiniekiem? Cik tālu viņi ir tikuši?

Mūsu vectēvi sasniedza Berlīni, un mūsu mazbērni joprojām rosās Harkivas un Sumu apgabalu mežos. Jo “varam atkārtot” izrādījās tukšs sauklis, nevis realitāte.

Bija daudz patosa, bet rezultāta nekāda.

Tagad Krievijā uzvaroša triumfa vietā valda kolektīvas skumjas. Atkārtot neizdevās! Un īsti nav neviena, ko vainot, jo pašreizējais diktators slēpjas bunkurā, lai izvairītos no nolaupīšanas.

Kaut kā viss ir izvērties šausmīgi nelāgi. Mūsdienu krievu pēcteči ir apkaunojuši sevi savu vectēvu priekšā.

Viņi dodas kaujā nevis tāpēc, ka “dzimtene sauc”, bet gan bailēs no cietumsoda,

tāpēc, ka var izkļūt no cietumiem un iznīcībai nolemtiem Krievijas nostūriem, pēc “lielā rubļa”, pēc jauna tualetes poda, bezizejas dēļ…

Un simtiem tūkstošu bezjēdzīgi mirst senila cara impērisko ambīciju dēļ, tā arī nesaprotot, ko viņi patiesībā Ukrainā dara un ko un no kā vispār “glābj”.

Pat izmantojot izdedzinātas zemes taktiku, “dzīvās gaļas” uzbrukumus, pavēles ieņemt pilsētu līdz noteiktam datumam, neņemot vērā upurus (“vecenes gan vēl sadzemdēs”), tērējot miljardus ar saukli “viss frontei”,

Putins un viņa ģenerāļi nespēj sasniegt Donbasa robežas, kur nu vēl “Berlīni”.

Oficiālie Krievijas mediji deva priekšroku izlikties, ka nekas nav noticis. Šī tēma pazuda no ētera, ziņu plūsmām un sarunu šoviem.

Acīmredzot Kremlis jau no paša sākuma nolēma, ka šis salīdzinājums ir pārāk bīstams, lai to atļautu publiskajā telpā. Tas rada pārāk daudz jautājumu, bet sniedz pārāk maz atbilžu.

Kremlis turpina spītīgi turēties pie formulas “tas nav karš”. Tā bija 2022. gadā, un tā ir arī šodien.

Mēģinājumi to aizstāt ar “tautas karu” ir cietuši neveiksmi. “Rietumu kara pret Krieviju” koncepcija ir labāk nostiprinājusies, taču arī tā irst.

Lai arī cik ļoti Krievijā šo svēto datumu gribētu noklusēt, sociologi ir fiksējuši satraucošu detaļu: lielākā daļa krievu (līdz pat 70%) tādā vai citādā veidā ir uzzinājuši par aizritējušajām 1418 kara dienām.

Tas darbojas pret propagandu, jo grauj “veiksmīgas specoperācijas” tēlu un rada to, no kā varas iestādes baidās visvairāk, –

neatlaidīgo jautājumu “Priekš kam?”.

Kā redzam, šīs “1418 dienas” kļuvušas par spoguli, kurā krievi vienkārši baidās ieskatīties.

Nākamie “bīstamie” datumi viņiem būs 24. februāris (četri gadi kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) un 10. jūnijs, kad tā saucamais “SVO” pārsniegs Pirmā pasaules kara ilgumu – 1568 dienas.

Oleksandrs Grinka, žurnālists