8. martā mana ģimene devās prom no Sumi. No pilsētas, kuru tobrīd pilnībā aplenca krievu iebrucēji un no kuras bija iespējams pašiem izbraukt, tikai riskējot ar savu un tuvinieku dzīvībām.

8. martā ar daudzu starptautisku struktūru starpniecību tika organizēts humanitārais koridors no Sumi uz Poltavu. Šis bija pirmais koridors kopš kara sākuma, kad varēja evakuēt civiliedzīvotājus no okupētajām vai ielenktajām teritorijām uz drošāku reģionu.

8. marts izskatījās kā beigas… Bērni, veci cilvēki, raud, kliedz… Autobusu un privāto automašīnu kolonna stiepās piecpadsmit kilometru garumā.

Tie, kas brauca prom, uzdeva sev vienu jautājumu: cik ilgi turpināsies karš un kad iestāsies miers? Ir pagājis gads, un jautājums joprojām karājas gaisā. Es arī joprojām nezinu atbildi.

Krievija pati nu ir sapinās pašas izliktajos tīklos, cenšoties skaidrot, ko nozīmē ”novājinošais karš”. Bahmuta izsmeļ ne tikai Ukrainas armiju, bet vēl daudz vairāk – krievu.

Krievijas armija lēnām izsīkst, un propagandas informācijas par to, ka rīt vai parīt būs jauna ofensīva no dienvidiem, ziemeļiem vai austrumiem, uz nevienu vairs neiedarbojas.

Godīgi sakot, arī es padevos daudziem “šausmu stāstiem”, kurus skandēja iebrukuma gadadienā. Bet tad, loģiski domājot un lasot saprātīgus cilvēkus,

nonācu pie secinājuma, ka Krievijai nav, ar ko uzbrukt… Cilvēku un tehnikas resursi izsīkst.

Jauns mobilizācijas vilnis? Varbūt. Bet stratēģiski tas neko nedos.

Eiropa tagad var mierīgi gulēt – nav jābaidās, ka krievi apdraudēs Poliju, Somiju vai Baltijas valstis. Labi, ka vien spēs noturēt okupētās teritorijas un izrakt vēl jaunas tranšejas gar Ukrainas robežām.

Galu galā parastie krievi patiesi domā, ka “haholi var atnākt uz viņu zemes”.

Eiropas bailes no rītdienas kļūst arvien vājākas. Karš padara Krieviju vājāku ar katru dienu. Lai cik zaimojoši tas izklausītos, bet uz simtiem tūkstošu tās pilsoņu dzīvību rēķina Ukraina jau ir pasargājusi Eiropu no traģēdijas.

Tagad vajadzētu piebeigt Krieviju, iedzīt to stūrī kā šakāli. Bet nē, pret kodoldraudiem joprojām pasaule izturas piesardzīgi.

Krievijai katastrofāli nepieciešams miers uz kādu brīdi vai ”konflikta” iesaldēšana. Kaut kādā mērā iesalšana jau notiek. Jo, izņemot Donbasu un ap Donbasu, nekur nenotiek aktīva karadarbība.

Putina lielākā cerība šobrīd ir Ķīna.

Ja tā nedod ieročus, tad ķīniešiem vismaz jāpalīdz vienoties par pamieru. Tāpēc nav pārsteigums, ka Ķīnas vadonis personīgi piekrita runāt ar Zelenski par nosacījumiem, lai izbeigtu karu.

Jā, karš agri vai vēlu beigsies. Ja vien nepāraugs pilna mēroga trešajā pasaules karā. Tad pasaulei vairs nebūs nozīmes. Tas vienkārši būs pasaules gals.

Oleksandrs Grinka, žurnālists