Vasilija Gladeņkija vecvectēvs cīnījās Galīcijas armijā pret boļševistisko Krieviju un gāja bojā par Ukrainu. Vectēvs cīnījās Ukrainas nemiernieku armijā pret padomju režīmu.

1946. gada ziemā viņa vienību aplenca PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta karaspēks. Puiši šāva pretī tik, cik bija munīcijas, un ar pēdējām lodēm nogalināja sevi, lai nepadotos.

Bojāgājušo līķus atveda uz ciemu, varas iestādes ļāva tuviniekiem tos nomazgāt peļķē un apglabāt masu kapā. Un dažus mēnešus vēlāk atraitni ar trim meitām un divus gadus veco dēlu (topošais Vasilija Gladeņkija tēvs) tika izsūtīti uz Kazahstānu kā “tautas ienaidnieka” radinieki.

Viņi varēja atgriezties 1956. gadā, trīs gadus pēc Staļina nāves. Tagad Vasilijs Gladeņkijs un viņa divi dēli karo Ukrainas bruņotajos spēkos.

Piecas šīs ģimenes paaudzes cīnās par Ukrainu! Un ienaidnieks paliek tas pats – Krievija.

Šis vienas ģimenes stāsts ir kā spogulis ukraiņu vēsturei un cīņai par brīvību. Ne tikai ukraiņu, bet visu tautu, kas sapņoja par brīvību. Visa boļševiku un pēc tam komunistu varza gadu desmitiem centās iedvest bailes ikvienā, kas tikai sapņoja ieelpot malku brīvības.

Šīs bailes iedzina masu represijas, nāvessodi, izsūtīšanas. Šīs ģenētiskās bailes bija jāpārmanto paaudžu paaudzēs.

Es ļoti labi atceros savu tēvu, arī “tautas ienaidnieka” dēlu, kurš šīs bailes nesa līdz sirmam vecumam. Viņa tēvs, mans vectēvs, tika arestēts 1938. gadā un nomira lēģerī. Manu vecmāmiņu arī izsūtīja. Tāpat mana vectēva brāļi nokļuva cietumos un trimdā…

Un tā mans tēvs, ”būdams atbildīgs par saviem vecākiem”, visu mūžu nesa ”nodevēju” stigmu un baidījās, ka arī viņi kādu dienu varētu atnākt un viņu paņemt…

Pagājušajā nedēļā arī Latvijā pieminēja traģiskos notikumus savā vēsturē, tumšās okupācijas un deportāciju dienas. Desmitiem, simtiem tūkstošu sodīto un izsūtīto, iznīcināto ģimeņu. Arvien mazāk paliek to pēcnācēju, kuri atceras savu tuvinieku traģēdijas.

Pašreizējiem mazbērniem un mazmazbērniem jālepojas ar saviem senčiem, kuri cīnījās par savas valsts neatkarību un sapņoja dzīvot brīvā Latvijā. To nedrīkst aizmirst. Šo aizmirstību vēlas tikai Krievija.

Ja tauta zaudēs to iekšējo brīvības garu, ko nesušas iepriekšējās paaudzes, var nākt jauna un reizē pazīstama ”atbrīvošanās”. Un “kaimiņi – atbrīvotāji” tikai gaida šo brīdi. Tāpēc mūsdienu latvieši ir atbildīgi par saviem vectēviem un vecvectēviem un atbildīgi par savas valsts nākotni.

Oleksandrs Grinka, žurnālists

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.