Bet arī Ukrainā šis militārists savulaik bija labi pazīstams! Tieši viņš, Petro Radziņš, 1918. gada martā pievienojās hetmaņa Pāvlo Skoropadska Ukrainas armijai, kas cīnījās par Ukrainas neatkarību.

Latvietis strādāja ģenerālštābā. Tad viņš cīnījās Ukrainas Tautas Republikas armijā, kuras viens no vadītājiem bija Simons Petļura.

Jā, tajos gados Ukrainai neizdevās saglabāt savu valstiskumu, tostarp, iekšējo nesaskaņu un atšķirīgo uzskatu dēļ, kas saistīta ar cīņu pret boļševikiem. Taču

pēc vairāk nekā simts gadiem cienījamo latvieti atcerējās Ukrainā un viņa vārdā nosauca vienu no ielām Kijevā.

Bet viņš nebija vienīgais latvietis, kurš palīdzēja ukraiņiem cīnīties par brīvību. Der atcerēties arī 1918. – 1920. gadā pastāvējušā Ukrainas Tautas Republikas armijas kavalērijas militārā formējuma Melno zaporožcu kazaku pulka komandiera pienākumu izpildītāju Kārli Brože.

Viņš bija Ukrainas armijas 1. ziemas kampaņas dalībnieks Sarkanās armijas un Brīvprātīgās Krievijas armijas aizmugurē. Viņš piedalījās ikoniskās cīņās ar viņiem. Dienesta laikā apbalvots ar Ukrainas Tautas Republikas Dzelzs krusta ordeni.

Atgriezies dzimtenē, Kārlis strādāja par policijas nodaļu priekšnieku dažādās pilsētās. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gada jūlija sākumā viņš pēc paša vēlēšanās no dienesta atvaļinājās,

bet vēlāk padomju varas iestādes viņu arestēja un 1941. gadā nošāva.

Starpvalstu Ukrainas un Latvijas attiecības ir vairāk nekā gadsimtu senas! Latvija, starp citu, bija viena no pirmajām, kas atzina Ukrainas Tautas Republiku.

Vēsturnieki atgādināja, kā Ņikifors Benderovskis 1918. gada decembrī ieradās Rīgā – viņš kļuva par UTR pirmo konsulu. Latvijas avīzes rakstīja, ka pa pilsētu braukājusi automašīna ar zili-dzeltenu Ukrainas karogu, un visi ar izbrīnu jautāja: kas tas ir?

Un 1920. gada augustā, kad Rīgā notika Baltijas valstu konference, pēc Latvijas lūguma šajā forumā tika uzņemta Ukrainas Tautas Republikas delegācija. Konferencē tika runāts par politisko un militāro sadarbību. Toreiz šos plānus nevarēja īstenot, jo UTR beidza pastāvēt.

Latvieši pirms gadsimta palīdzēja cīnīties par neatkarīgu Ukrainu, un 1918. – 1920. gadā

daudzi ukraiņi dienēja Latvijas armijā par virsniekiem.

Pēdējos gados turpinās Latvijas un Ukrainas militārā sadarbība. Piemēram, 2017. gada februārī Donbasā, Krievijas un Ukrainas kara laikā, gāja bojā Ukrainas armijas kapteinis no 80. gaisa mobilās brigādes Māris Kaminskis, kura tēvs bija latvietis.

Mūsdienās daudzi latvieši aizstāv Ukrainas valsti arī pēc pilna mēroga krievu iebrukuma… Paiet gadi un gadu desmiti, bet ienaidnieks paliek tas pats.

Mums ir kopīga cīņa, kopīgi ideāli un vērtības. Un noteikti būs kopīga uzvara.

Oleksandrs Grinka, žurnālists