Ukraiņa skats no Liepājas: Nogalinātās bērnības pēdējais zvans
Šonedēļ Ukrainas skolās noskanēja pēdējais zvans. Noskanēja – tas gan ir savādi teikts. Tā kā teritorijā, kuru ienaidnieks nav okupējis un kurā nenotika aktīva karadarbība, mācības tik un tā noritēja attālināti. Un tāpēc zvans bija tīri simbolisks, distancēts. Lai gan bija absolventi, kas tomēr nodejoja savu pēdējo skolas valsi. Viņi to dejoja… uz savu skolu drupām.
liepajniekiem.lv
Kopš kara sākuma Ukrainā bombardēšanās un apšaudēs cietušas aptuveni divi tūkstoši izglītības iestāžu, no kurām gandrīz divi simti ir pilnībā iznīcināti.
Šis mācību gads ukraiņu vecāku un viņu bērnu dzīvi ir sadalījis ”pirms” un ”pēc”. Viņi nekad vairs nebūs tādi, kādi bija 23. februārī. Šajos trīsarpus kara mēnešos visi kļuva citādi. Bērni ātri nobrieda, un viņu vecāki ātri nosirmoja…
Nekad neaizmirsīšu sava bērna skolotājas zvanu 2022. gada 24. februāra agrā rītā un viņas vārdus ”Mostieties… karš ir sācies… bombardē Kijevu, Harkovu, Sumiem tuvojas krievu tanku kolonnas…”.
Daži mana dēla klasesbiedri sagaidīja mācību gada beigas kaut arī Ukrainā, bet tālu no savas dzimtās pilsētas, daži Latvijā, Polijā, Vācijā, Lietuvā, Šveicē, Grieķijā… Šis mācību gads viņus šķīra fiziski, bet ne garīgi. Viņi vienmēr palika blakus, jo viņu skolotāja vienmēr bija ar viņiem kopā tiešsaistes stundās.
Viņa raudāja kopā ar mums, viņa bērnus mierināja, mācīja dzīvot, radīt, ticēt… Viņa caur asarām iedvesmoja mūsu bērnus smaidīt….
Skolēni tic, ka paies kāds laiks un viņi atkal atvērs savas klases durvis un sacīs: “Labu rītu, Lidija Oleksandrovna!”
Šīs vasaras brīvdienas daudziem ukraiņu bērniem būs citādākas. Pavisam. Viņi nevarēs aiziet uz mežu, jo tur palikuši nesprāguši šāviņi. Viņi nevarēs apciemot vecmāmiņu laukos, jo no viņas mājas palikušas tikai drupas. Viņi nevarēs peldēties savā dzimtajā Azovas jūrā vai Melnajā jūrā, jo lielākā daļa piekrastes zonas ir okupēta.
Viņi nevarēs mierīgi spēlēties un atpūsties ne bērnu, ne sporta laukumos, jo Krievijas “atbrīvotāji” tur atstājuši savus mīnu “pārsteigumus”.
Viņi nevarēs tērzēt ar draugiem pagalmā, jo trauksmes sirēnas skan vairākas reizes dienā un ir jāslēpjas bumbu patversmēs. Viņi nevarēs normāli ēst, jo ne katrai cietušajai pilsētai un ciemam var piegādāt humāno palīdzību. Viņi nevarēs sazvanīt mammu vai tēti, jo… viņus vienkārši nogalināja. Tāpat vien…
Jā, Krievijas okupanti var samīdīt bērna laimi, var nogalināt bērna sapni. Bet viņi nevar nonāvēt bērna gribu.
Oleksandrs Grinka, žurnālists
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
