Latvijā dzīvo dažādi cilvēki. Vieni mierīgi uztver visu, kas notiek apkārt, citi dzīvo iluzorā pasaulē, un vēl citi… ir atsevišķs tips. Viņi vienmēr ir ar visu neapmierināti.

Daži no pēdējiem ir PSRS cienītāji un kāri uz padomju plombīra saldējumu. Tādu ir diezgan daudz gan Ukrainā, gan Latvijā – arī Liepājā.

Viņu domas un attīstība apstājās pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Tie nevēlas redzēt neko citu.

Viņi agrāk katru nedēļas nogali nolika ziedus pie Ļeņina pieminekļa un katru rītu dziedāja Padomju Savienības himnu.

Bet jūs nevarat apvainoties uz šiem cilvēkiem. Jo viņi ir slimi.

Ir cilvēki, kas ir atkarīgi no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, un ir arī cilvēki, kas atkarīgi no padomijas. Nu ko ar viņiem sadarīt? Ārstēt vai kodēt?… Lai gan, kā mēs zinām, visi atkarīgie neuzskata sevi par slimiem.

Bet ir tādi, kas it kā cenšas distancēties no padomju ideāliem. Tomēr viņi naidīgi reaģē uz visu, kas notiek ar valsti, pilsētu vai ciematu.

Atliek vien palasīt šādu pārstāvju komentārus internetā!

Zem jebkurām pozitīvām ziņām par Latviju gandrīz vienmēr atradīsi desmitiem vai simtiem komentāru par to, cik mēs, latvieši, esam nožēlojami –

“esam nabadzīgākie Baltijā, izmirusi tauta, izpostītu rūpnīcu, slimnīcu un skolu valsts”. Un tā tālāk tādā garā.

Šiem cilvēkiem, manuprāt, ir sava veida aizvērto acu sindroms. Viņi nesaskata nekā pozitīva, viņi redz tikai tumsu un bezcerību. Viņi visu laiku čīkst un nīd. Un kāds cits vienmēr ir vainīgs viņu nelaimēs.

Vainīga Eiropas Savienība, vainīgi smirdīgie Rietumi, vainīgi vietējie nacionālisti, vainīgi geji un afroamerikāņi. Un vēl daļa cilvēku pēdējā laikā uzskata, ka vainīgi ir ukraiņi. Par to, ka atņem darbu, atņem sociālos pabalstus, ukraiņiem tiek pievērsta visa uzmanība,

“viņi dzīvo resni no mūsu naudas, kamēr mēs ciešam badu…”.

Pēdējais piemērs ir Liepājas pašvaldības iniciatīva savākt noderīgas preces un nosūtīt tās uz Ukrainu. Ko tikai “satrauktie” iedzīvotāji sociālajos tīklos nesarakstīja zem šīs informācijas! Kādi “gudri un dziļi” secinājumi par Ukrainu, tās politiku un “visiem apnikušo viņu karu”!

Ar šādām komentētāju zināšanām bez konkursa var kļūt par Eiropas Parlamenta deputāta padomniekiem vai pa tiešo pieteikties darbā Ukrainas prezidenta ofisā, lai risinātu mūsdienu globālos starptautiskos izaicinājumus.

Bet esmu patiesi priecīgs, ka Liepājā ir daudz vairāk gudrāku cilvēku ar adekvātām idejām un rīcību!

Piemēram, vietējās Liepājas skolas skolotājas iniciatīva kopā ar bērniem noaust lielu kamuflāžas tīklu Ukrainas karavīru vajadzībām.

Šie skolotāji un viņu audzēkņi ir tikuši krietni tālāk par tiem ļaudīm, kas brēc pēc Padomju Savienības un cieš no aizvērto acu sindroma.

Viņi paši zina, kāda valsts jābūvē un ar kādiem ideāliem jādzīvo. Viņi mīl savu pilsētu. Pat ja tajā jāsadzīvo arī ar problēmām un nepatikšanām.

Oleksandrs Grinka, žurnālists