Bet mājās viņa tika uzskatīta par dzimtenes nodevēju un tautas ienaidnieci. Attiecīgie dienesti veica pazemojošu pārbaudi, bet brīnumainā kārtā viņai izdevās izbēgt no padomju nometnes.

Daudzus gadus viņa cieta “ārzemēs dzīvojošas radinieces” dēļ – vecākā māsa, kura bija kopā ar viņu Vācijā, pēc atbrīvošanas apprecējās ar francūzi un mājās neatgriezās.

Visu savu dzīvi Padomju Savienībā Valentīna bija spiesta maksāt par “noziegumiem”, kurus nekad nebija pastrādājusi.

Viņai netika dota iespēja sazināties ar māsu, pēc institūta absolvēšanas viņa tika nosūtīta mācīt franču valodu dziļos laukos.

Valentīnai pastāvīgi radīja problēmas darbā, bet viņa izturēja visus dzīves pārbaudījumus.

Kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, māsas bērni un mazbērni organizēja glābšanas operāciju, lai izvestu sirmo sievieti no raķešu uguns apdraudējuma.

Tas izdevās – Valentīnu izveda ar militāro lidmašīnu. Viņa divus gadus pavadīja Francijā siltumā un aprūpē.

Taču viņas vienīgā vēlme bija… atgriezties dzimtenē un ieelpot Ukrainas gaisu.

Un viņa atgriezās, lai gan ģimene centās pārliecināt, lai paliek.

Tagad viņa ir Dņipro pilsētā, uz kuru katru dienu lido raķetes un bumbas. Bet viņa ne no kā nebaidās, jo ir atbraukusi nomirt dzimtajā zemē.

Viņa ir atgriezusies zemē, kur apglabāta viņas māte, vīrs un dēls.

Droši vien cilvēkiem, kas ir tālu no kara, grūti saprast tos vecos ļaudis, kuri atsakās pamest degošās pilsētas un ciemus kaujas zonā un cieš no Krievijas okupācijas.

Bet viņi tur paliek tikai tāpēc, lai nomirtu savā dzimtajā zemē.

Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, Valentīnai ir ass prāts, laba atmiņa, un viņa analizē pašreizējo situāciju pasaulē.

Valentīnai šis ir jau otrais karš, un viņa nemaz nebija pārsteigta, kad 2022. gadā Krievija uzbruka Ukrainai.

Viņa stāsta, ka Krievija beidzamos trīssimt gadus ir ienīdusi Ukrainu un ar jebkādiem līdzekļiem apspiedusi ukraiņu pašnoteikšanās centienus.

“Krievija ir ļaundaru midzenis, kas baidās zaudēt savu gadsimtiem seno varu, kas tika uzcelta ar vardarbību pār citiem.

Baisi, ka ir tāds kaimiņš. Kaimiņš, kurš vēlas jūs iznīcināt un ieņemt jūsu teritorijas. Pirmo reizi miljoniem ukraiņu pameta savu valsti. Vai viņiem ir, kur atgriezties?…”

Kad viņai jautāja, kas ir sliktāki, nacisti vai krievi, viņa atbildēja – krievi.

“Tāpēc, ka nacisti neiznīcināja savu tautu. Ļoti labi atceros padomju režīmu, atceros 1937. un 1938. gadu, kad melnais krauklis nakts vidū aizveda draugus un kaimiņus. Es atceros, kā tika iznīcināta inteliģence, es atceros, kā tika iznīcinātas ukraiņu skolas, tika iznīcināts viss ukrainiskais,” ar asarām acīs stāsta sieviete.

Man šķiet… Nē, esmu pārliecināts! Kamēr būs tādas sievietes kā Valentīna, kamēr viņas atcerēsies visu, ko krievi nodarījuši mūsu zemei, Ukraina stāvēs! Un nepadosies!

Oleksandrs Grinka, žurnālists