Pie Liepājas Universitātes studentu uzņemšanas laikā redzams jauniešus uzrunājošs plakāts. Tajā jauni, smaidoši cilvēki apliecina, ka jānāk studēt tieši šeit. Starp mantijās tērptajiem jauniešiem ir Uldis Drišļuks, bijušais students, tagadējais universitātes mācībspēks. Sarunā viņš atklāj, kā kļuvis par Liepājai piederīgo un kāpēc būtiski neapstāties personīgajā izaugsmes ceļā.

­­– Kā kļuvāt par Liepājas Universitātei piederīgo?

– Dzīvoju un mācījos Talsos. Tāpat kā tagad, arī tajā laikā starp vidusskolēniem raisījās sarunas, par ko kļūt, kurp iet studēt. Tāpat bija savas prestižās profesijas, topa programmas un augstskolas. Populāri skaitījās studēt uzņēmējdarbību, jurisprudenci. Man arī radās doma, ka varētu studēt uzņēmējdarbību, biznesu. Sākumā skatījos Rīgas virzienā, bija doma studēt Latvijas Universitātē. Tolaik arī Liepājā bija izveidota līdzīga tipa jauna programma, kurā apgūt uzņēmuma un iestādes vadību. Pirmais studiju gads bija pagājis un sākās otrais. Mēģināju iestāties abās universitātēs – kā Liepājas, tā Latvijas. Cik atceros, Latvijas Universitātē laikam nemaz nebija iestājpārbaudījumu, toties Liepājā bija. Atmiņā, kā sēdēju universitātes auditorijā, tur bija tādi veci, lieli un gari soli. Man tas viss šķita iespaidīgi, tieši tā, kā jābūt īstā universitātē. Bija jākārto tests, un pēc kāda laika man atnāca ziņa, ka esmu nokārtojis un uzņemts studentu kārtā. Tā izšķīros par labu Liepājai.

– Un pilsētā paņēma savā varā?

– Bija sācies divdesmit pirmais gadsimts. Liepāja tolaik man izskatījās tāda pelēka, ostmalā ēkas drūmas. Tas viss kopā atstāja nomācošu iespaidu, tad vēl tā sajūta, ka esmu prom no mājām, ka būs jādzīvo kopmītnēs. Dzīvoju Baseina ielā, tur istabas ar augstiem griestiem, paskatos pa logu, redzams žogs, kam dzeloņdrātis apkārt. Sāku studēt, un caur studenta dzīvi Liepāju arī iemīlēju. Man bija fantastiski kursa biedri, dzīve augstskolā bija aktīva, darbojos Studentu padomē. Bijām izdomas bagāts un draudzīgs kolektīvs. Vadītājs bija Mārtiņš Gineitis, tur vēl bija Sintija Zīverte, Maija Kalniņa, Liene Zīlīte, Ieva Tālberga, manuprāt, mēs bijām viena no aktīvākajām studentu padomēm starp citām augstskolām. 

– Pēc studijām jaunam speciālistam jāmeklē vieta, kur likt lietā savas zināšanas.

– Kad pabeidzu iestādes un uzņēmuma vadības programmu studijas, sāku studēt Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā. Bet ar universitāti saites nepārtrūka. Rektore Gunta Smiltniece uzaicināja mani uz darba interviju, piedāvāja strādāt par projektu vadītāju Ārzemju sakaru daļā. Tā ir mana pirmā darba vieta, un tā mani noturēja Liepājā.

– Veidojāt karjeru savā dzimtajā augstskolā?

– Rektora Oskara Zīda laikā biju viņa palīgs kultūras un sabiedrisko attiecību jomā. Braucu uz citām augstskolām uz viņu rīkotajiem pasākumiem, piedalījos dažādu konferenču un tikšanās organizēšanā savās mājās. Tajā laikā paralēli sāku lasīt lekcijas. Toreiz rektors man teica: ja gribi palikt augstskolā, tev jāstudē doktorantūrā.

– Strādāt, mācīt un vēl pašam nemitīgi mācīties. Vai tas nav par daudz apgrūtinoši?

– Kā to teikt? Esmu sapratis: ja gribi mācīt citus, tev pašam visu laiku sevi jāpilnveido. Principā, mācot citus, pats sajūti vēlmi uzzināt daudz vairāk. Jo tu esi tas primārais informācijas avots, kas aiznes jauniešiem zināšanas par pašu jaunāko. Protams, eksistē klasiskā teorija, attiecīga literatūra. Taču mūsu dzīves ritms ir pietiekoši straujš, pietiekami mainīgs, un tev ir jāpārzina un jāizprot jaunākās tendences. Lai to visu var dot tālāk. Tāpēc jāpiedalās dažādos semināros, kursos. Mana tālākā iecere ir novest līdz galam doktorantūras studijas un iegūt doktora grādu. Man vispār dzīvē klāt bijuši un ir saprotoši, pamudinoši cilvēki. Rektore Daci Markus arī mudina: “Uldi, nevajag apstāties, vajag pabeigt doktorantūru!”

– Nākamie studenti domā, ka šim studijām jābūt interesantām, jo kultūra taču tā sfēra, kur satiekas slavenības, personības. Kādi ir studenti, kas izvēlas jūsu programmu?

– Varbūt tas izklausīsies mazliet vecišķi, taču mūsdienu studenti noteikti atšķiras no mana laika. Viņi ir pārliecināti, nebaidās paust savu viedokli. Viņi jau skolas laikā bijuši aktīvi, darbīgi, un nāk ar dzirkstelīti acīs. Jā, jaunieši atnāk ar domu, ka kultūra, tas ir kaut kas skaists, ar izpratni, ka kultūra – tas galvenokārt ir pasākums, kas jārīko un jāvada. Studiju laikā jāsaprot, ka kultūra nav tikai apmeklēt pasākumus, ka kultūra ir ļoti daudzveidīga, ka tā jāveido, jāizprot. Ne velti ir tāds jēdziens kā kultūras politika. Mēs, pasniedzēji, mācām, ka sarīkots pasākums ir aisberga redzamā daļā, neredzamā slēpj negulētas naktis, lielu stresu, prasmi sadarboties ar cilvēkiem, pieņemt lēmumu, rast izeju krīzes situācijā.

– Cik pasniedzējs var būt draugs un cik – bargs skolotājs?

– Jāprot nodalīt – tu esi lektors, tu cieni studentu, taču tu esi tas, kurš dod konkrētu uzdevumu, kura rezultātā jābūt vērtējumam. Tanī pašā laikā saglabājot cilvēciskas attiecības, lai komunikācija, kas veidojas lekcijās, ir brīva, lai studentam nav jābaidās uzdot jautājumu un kļūdīties. Kā tas savureiz bijis man pašam, kad baidījos jautāt, ka tik nepadomā ko sliktu. Jāveido diskusija, jābūt atvērtām, jāspēj komunicēt, taču jānoteic tās robežas, ko prasa profesionālais darbs.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” pielikuma “Piektdiena Klāt!” 10. augusta numurā.

#kvards-20180810-10#