Pēc tā – materiāli vairs publiski nav pieejami, tie nodoti izvērtēšanai dažādās sabiedriskajās organizācijās, lai lemtu, kā tie papildināmi vai labojami. Bet diskusijas par notikušo joprojām norit – kādā formā par dzimumidentitātes jautājumiem ar bērniem runāt.

Tas nav nekāds eksperiments

Oskars Špickopfs, kurš pats ir tētis, pamanot interneta vidē metodisko materiālu, publisku skaidrojumu aicinājis sniegt VISC un Izglītības un zinātnes ministriju. ”Sabiedrība par to vārās, tomēr tik digitālā laikmetā trūkst oficiāla viedokļa, kas notiek,” saka O. Špickopfs.

”Protams, bērniem ir jāmāca iepazīt savu ķermeni, ko nozīmē attiecības starp sievieti un vīrieti, starp zēnu un meiteni, kā piedzimst bērni – ģimenes kodola rašanos, kas ir pamatvērtība, tomēr viss notiekošais runā par pilnīgi citu vērtību iepludināšanu un pilnīgi jaunu ideoloģiju, kas nāk no Rietumu civilizācijas, turklāt to tagad plāno pasniegt skolās.

Līdzīgi, kā tas bija padomju laikos, kad mums bija jāpakļaujas tā laika ideoloģijai.

Man ir pilnībā saprotams, ja par konkrētiem jautājumiem runā ar bērnu, kad viņš tos uzdod, ja ir kaut ko pamanījis un vēršas pie pieaugušā vai pedagoga pēc padoma, jā, tad mēs to izrunājam, bet nevis pasniedzam tik ierasti kā matemātiku skolā,” Oskars viedokli neslēpj.

Viņš piekrīt apgalvojumam, ka bērns piedzimst kā balta lapa, no vienas puses viņam piemīt savs temperaments un raksturs, bet otra puse ir tā, ko bērns veidojoties aizgūst no ģimenes un skolas.

”Tieši tur viņš ņem paraugu, kā dzīvot, kā reaģēt utt. Ja mēs sāksim viņam piedāvāt visas šīs alternatīvas kā iespējas, mēs savos bērnos radīsim haosu un apjukumu, neiemācot dabiskās pamatlietas.

Lielākā drošība bērniem ir vecāku kārtīgi nospraustas robežas.

Šis jauninājums robežas nevis sakārtotu, bet nojauktu pavisam, un drošība pazustu. Uzskatu, ka tā ir emocionāla vardarbība pret bērnu. Šobrīd mēs diskutējam par to, kas reāli var ietekmēt bērna emocionālo attīstību. Tas nav vienkārši eksperiments, tas ir noziegums. Jāsāk tomēr domāt kritiski!” savā nostājā stingrs ir tētis.

Vecākos – apjukums

Vīrietis pastāsta, ka skolā, kurā mācās viņa bērni, septembra izskaņā notiks Vecāku padomes sēde, un vecāki jau ir savstarpēji vienojušies, ka viedokli paudīs diezgan skaidri, jo nevēlas, lai ar viņu vēl pavisam mazajiem bērniem tiek diskutēts par šādām tēmām.

O. Špickopfs ikdienā vada nometnes, kurās piedalās tēvi. Aktualizējoties šai tēmai, viņš aprunājies arī ar viņiem: ”Protams, ir cilvēki, kuri uzskata, ka ar viņu bērnu par to vajadzētu runāt, un neko sliktu tajā neredz, tomēr, ja mēs ņemam aptuveni 200 tēvus, tad

tikai 2% uzskata, ka tas būtu pieņemami, pārējie to neatbalsta. Manuprāt, tas parāda kopējo nostāju.”

14 gadus vecā Toma mamma negrib runāt par šo jautājumu, viņasprāt, ar šādiem jautājumiem dēlam jāvēršas pie tēta.

Viņa godīgi atzīstas, ka nekad nav apspriedusi seksualitāti ar dēlu un arī nekādus citus ar to saistītus jautājumus. ”Man šķiet, viņš zina vairāk par mani, turklāt jau labu laiku,” mamma atzīstas.

Tā kā pašai šīs tēmas šķiet pārāk neērtas, viņa labprāt tās atstātu skolotāju pārziņā, protams, ievērojot kaut kādas ētikas normas.

Savukārt Annijas mamma uzskata, ka tabu tēmu mūsdienās neesot, retu reizi pa ausu galam noklausoties meitas un draudzeņu sarunas, viņa secinājusi, ka jaunieši mūsdienās ir ļoti atvērti.

”Viņi brīvi runā par lietām, kuras mēs slēpām. Jūs tiešām domājat, ka pamatskolas beigās viņi jau nezina to visu, no kā šobrīd gribam viņus tik ļoti pasargāt? Zina. Tāpēc nesaskatu tur neko sliktu, jo neviens viņiem neliks būt tādiem vai šādiem, vienkārši pastāstīs, ka ir arī tādi cilvēki. Kādu varbūt tas glābs no dziļa izmisuma vai pašnāvības. Par to jūs neesat iedomājušies?

Papētiet, cik jauniešu domājuši par pašnāvībām, jo baidās vecākiem atklāt to, ka ir geji vai lezbietes.

Varbūt mums nepatīk to dzirdēt, bet tā ir. Es gan runāju par tādiem kārtīgiem padsmitniekiem, nevis maziem bērniem. Pasniegt šādu informāciju vecumā, kad vēl spēlējas ar lellēm, nav vajadzības,” papildina divu bērnu mamma.

Vairāki vecāki atzīstas, ka viedokļa viņiem pagaidām nav vai neesot par to domājuši. ”Ja tā godīgi, es pats neorientējos tajās lietās, kuru kā sauc, arī nevaru izsekot. Gadījumā, ja mans puika nāks un prasīs kaut ko, – meklēsim, runāsim,” saka kāds no uzrunātajiem tētiem.

Bērni zina vairāk, nekā domājam

Par reakciju, kāda izvērtās, organizācijas ”Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle saka – tas bija sagaidāms. Latvijā seksualitātes tēma ir viens no sarežģītajiem tematiem.

”Atbildot uz jautājumu, vai šāds materiāls ir vajadzīgs un kāpēc jā vai nē, tad es kā ”Papardes zieda” vadītāja teiktu, ka ir ļoti daudz aktuālu tēmu, par kurām skolotājiem nav materiālu un tie būtu bijuši noderīgi, piemēram, par pubertāti, higiēnu, cieņpilnām savstarpējās attiecībām. Un tos kombinēt ar aktualitātēm, piemēram, ar sociālo tīklu lietošanu, kā tas ietekmē ķermeni, seksualitāti.”

Tomēr I. Ķelle novērojusi, ka bērnus un jauniešus interesē tēmas, kas mūsu sabiedrībā ir tabu, piemēram, dzimuma jautājumi, jo, ejot uz skolām un vadot nodarbības, šādus jautājumus ”Papardes zieda” jauniešu konsultanti saņem.

”Bet mēs jauniešiem šīs tēmas nepiedāvājam, tie ir viņu pašu uzdoti jautājumi.

Mēs ļoti labi apzināmies vidi Latvijas skolās, kur nedrīkst runāt par homoseksualitāti un līdzīgiem jautājumiem, bet, ja jaunieši mums jautā, mēs atbildam.”

I. Ķelle teic, ka nekontrolētu sociālo tīklu rezultātā bērni zina daudz gan par to, kas ir ”trans-”, kas ir ”cis-” un kas ir kvīri, jo viņus tas interesē.

”Iznāk tā, ka bērni to zina, bet mēs, pieaugušie, vispār nesaprotam, par ko ir runa, mēs uztraucamies, uzreiz visu ieliekam kaut kādās kastītēs un baidāmies, ka tagad skolotāji mācīs pusaudžu vecumā mainīt dzimumu un uzbruks ar hormonu terapijām. Taču tā nav.”

Jaunieši nenoliedzami eksperimentē, puisis saka, ka grib, lai viņu sauc par meiteni, vai meitene ģērbjas kā puisis un saka, ka grib būt puisis. Un šī eksperimentēšana parasti ir pārejoša.

”Ir ļoti svarīgi, lai mēs, pieaugušie, šādu jaunieti atbalstītu, uzdotu jautājumus, kāpēc viņš tā grib, kāpēc tā domā, lai saprastu, vai jaunieti nenomāc kāda dziļāka problēma, saistīta ar pieaugšanu, sava ķermeņa pieņemšanu, emocijām. Vai tā ir sekošana mūsdienu trendiem vai bērnam vai jaunietim tiešām ir kāda problēma,” iespējamo rīcību iesaka I. Ķelle.

Un, ja būs skaidrs iemesls, kāpēc, tad arī vecāki, skolotāji, sociālie darbinieki spētu reaģēt. Iespējams, ka nepieciešama psihologa, mediķa palīdzība. ”Šādu gadījumu nav tikai lielajās pilsētas skolās, bet gan visur, kur bērniem ir pieeja sociālajiem tīkliem. Agrāk bija goti, emo, panki, puķu bērni…

Katra paaudze kaut kādā veidā protestē pret pastāvošo kārtību. Es to redzu kā protesta formu.”

Runājot par metodisko materiālu, kurš izsauca plašas diskusijas, I. Ķelle atzīmē, ka ”Papardes zieds” nav bijis pieaicināts tā izstrādē.

”Mums arī neviens nejautāja, vai to vajadzētu šādā veidā. Diemžēl šis materiāls ir izsaucis vecāku negatīvu reakciju pret seksualitātes tēmu vispār. Mēs paši uz skolām nekad neejam, mūs uzaicina. Domāju, ka pēc šīs publikācijas paliks tālejošas sekas.”

”Nebūtu jāiet ”uzbrukumā” šīm tēmām, pašiem skolotājiem nebūtu tās jāiniciē un savās stundās jāstāsta, ja tas nav aktuāli,”

uzskata I. Ķelle.

”Vecāki man nereti jautā – kurā vecumā kādas tēmas ar bērniem jāpārrunā. Jāskatās, ko bērns vispār vēlas zināt. Tā ir mūsu, pieaugušo cilvēku, gudrība – palīdzēt bērnam orientēties visā šajā trakajā sociālo mediju piedāvātajā informatīvajā telpā. Un atceramies – ja mēs nerunāsim, tad atbildes bērni meklēs sociālajās vietnēs, bet – vai tas ir tas labākais?”

Pietrūkst veselības mācības

Jau vairākus gadus atsevišķa mācību priekšmeta kā veselības mācība skolās nav, bet tēmas, kas uz to attiecas, integrētas dažādos mācību priekšmetos, tai skaitā sociālajās zinībās, sportā un bioloģijā.

”Šis lēmums nav pareizs,” uzskata I. Ķelle. ”Katrā no šiem mācību priekšmetiem saturs jau tā ir apjomīgs, lai pilnvērtīgi izrunātu to, kas attiecas uz veselību.”

”Skolā ir nepieciešama veselības mācība kā atsevišķs mācību priekšmets,”

līdzīgu uzskatu pauž Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas bioloģijas un ķīmijas skolotāja Aiga Jaunskalže. ”Tā ir galvenā lieta, kā šobrīd trūkst, veselība ir atstāta vienam, otram, trešajam, – kuram nu labāk sanāk.”

Skolotāja pieļauj, ka jau no 1. līdz pat 12. klasei ir nepieciešamība pēc šī mācību priekšmeta, pilnīgi visās klašu grupās.

”Tad var mācīt visu atbilstoši vecumam, atbilstoši normālai metodikai un visu ko pārrunāt. Par seksuālo izglītību neapšaubāmi ir jārunā. Es piekrītu visiem tiem diskusiju dalībniekiem, kuri saka, ka ir svarīgi, kā par to runā. Tādi skaļi apgalvojumi, kādi bija materiālā, ko es redzēju, manuprāt, nav izmantojami.

Man kā skolotājai nav paskaidrots, kā tieši man lietot šo video, kur sieviete skaisti kaut ko stāsta, ko es pēc tam tālāk varu darīt.”

A. Jaunskalže VISC izstrādātos materiālus neesot detalizēti pētījusi. ”Man šobrīd tikai 9. klasē jāmāca bioloģija, es tos nemaz nebūtu atradusi, ja tie nebūtu izcelti saulītē, jo es speciāli nemeklēju. Man ir programma, pēc kuras skatos, un, ja man ir standartā rakstīts, ka mācāmā tēma ir cilvēku vairošanās orgānu sistēma, tad es runāju par to.

Tas ir drīzāk psihiatrijas lauciņš. Varbūt 12. klasē psiholoģijā pārrunājams temats. Es kā skolotāja piedāvāto materiālu tādu ”pliku” neizmantotu, būtu jābūt kaut kādiem kursiem, kur man kāds kompetenti pastāstītu, kā man to lietot.”

Tomēr, pēc A. Jaunskalžes domām, bioloģija nebūtu īstais mācību priekšmets, kurā mācīt par dzimumiem. ”Vai tā ir gluži veselība? Varbūt tā tomēr ir psiholoģija.”

Saprast sevi – ļoti veselīgi

Kādas ir jauniešu domas? 22 gadus vecais Ritvars (vārds mainīts) stāsta, ka skolā tēmas par identitātes jautājumiem nav bijušas. ”Man ir pat grūti atcerēties, kurā brīdī par to uzzināju. Domāju, nebija tā, ka no viena informācijas avota. Drīzāk – ilgākā laika periodā pa drusciņai informāciju savācu no klasesbiedriem, interneta.”

Jautāts, vai skolā par to būtu jārunā, viņš atbild apstiprinoši. ”Domāju, jā, tas būtu ļoti vērtīgi. Vecākiem pašiem vajadzētu šādus jautājumus apskatīt, apgūt. Skolās vajadzētu kādu nodarbību vai īpašu stundu, kur tiek pārrunātas šādas lietas, ka tā arī var būt. Tiem, kuriem šī tēma ir aktuālāka, viņiem iedotu kaut kādu drošību.

Saprast pašam sevi ir ļoti veselīgi.

Uzzinātais varētu būt svarīga informācija, varbūt šiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kādas domas par to, vai viņi atšķiras no saviem vienaudžiem vai nē, tas noteikti varētu iedot lielāku skaidrību.”

Ritvars pieļauj, ka ne visi šādas izglītojošas stundas atbalstītu. ”Man nebūtu pretenziju dzirdēt par šādām tēmām, bet es pieņemu, ka būtu cilvēki, kuriem būtu negatīvs skatījums.”

Patlaban sociālie tīkli lielai daļai jauniešu ir galvenais un primārais informācijas avots, iespējams, ”seko” cilvēkiem, kas runā par šīm tēmām.

Savukārt 18 gadus vecais Mariuss (vārds mainīts), atbildot uz jautājumu, vai skolā gribētu izglītojošu mācību stundu par dzimumaudzināšanas jautājumiem, atbildēja, ka grūti pateikt, bet visumā ”var iztikt”.

”Es nezinu, bet to stundu es laikam uztvertu kā atsēdēšanu, jo nezinu, vai ir jēga runāt par to.

Ja man mācītu, ka esmu piedzimis nepareizā ķermenī, es to uztvertu kā kaut ko bezsakarīgu.

Izglītot, izskaidrot? Uzskatu, ka skolotājs man neko jaunu nepateiktu.”

Praida gājieni, tiktoks un vēl kaut kas – tie līdz šim ir avoti, no kuriem uzzināts, ka pastāv citādākas personas. ”Ja cilvēks sevi tā definē, lai tā arī definē. Tikai – bez uzbāzības, skaļas klaigāšanas, uzspiešanas citiem.”

Gribam vai negribam – jautājumi būs

Anda Avena, centra ”Dardedze” pārstāve

– Kāda ir jūsu nostāja aso diskusiju kontekstā?

– Neuzskatām, ka bērnam no mazotnes būtu jāzina viss par seksuālās izglītības tēmām, tomēr ar bērniem jau agrīnā vecumā ir būtiski runāt par jautājumiem, kas attiecas uz viņu ķermeni un citu cilvēku mijiedarbību, primāri to attiecinot uz drošību.

Esam organizācija, kura ir specializējusies bērnu seksuālas izmantošanas prevencijā, un mūsu galvenais ierocis cīņā pret šo slēpto, bet smago vardarbības veidu ir tieši zināšanas un prasmes.

Šī iemesla dēļ ir svarīgi runāt ar bērniem par to – kādas ir viņa ķermeņu daļas, lai nebūtu kādas ķermeņa zonas, kuras pat nezina, kā sauc.

Svarīgi, lai bērns vajadzības gadījumā ārstam vai pedagogam saprotamā valodā spēj pateikt, ka viņu kāds ir aizskāris kādā konkrētā vietā,

tāpēc tas ir arī drošības jautājums.

Mazā vecumā aicinām runāt par bērna ķermeni un ķermeņa robežām – kas ir labi vai slikti pieskārieni, labi vai slikti noslēpumi, kā bērns var atpazīt nedrošas situācijas vai kā rīkoties, ja ar kādu cilvēku jūtas slikti. Kā rīkoties, ja viņu aizskar vai samulsina. Tas būtu atbilstošs materiāls bērniem no 5 līdz 10 gadu vecumam.

Ir svarīgi, lai tas sasniegtu visus bērnus, nevis kaut kādas konkrētas grupas vai īpaši motivētu dārziņu audzēkņus un pārējie paliktu neinformēti. Ģimenes ir dažādas, ir arī situācijas, kad vecākiem nav tik ērti runāt par šīm tēmām, jo būsim godīgi, ar mums pašiem par seksualitāti bērnībā īpaši nerunāja.

Savukārt, ja mēs par robežām nerunājam, bērns pats tās tik viegli nevar noteikt.

– Kādas robežas jānosprauž sākumskolā?

– Sākumskolas riska faktors ir tas, ka bērns kļūst patstāvīgāks, visbiežāk viņam pieejams arī savs telefons un internets. Te svarīgi izprast, vai mēs ejam līdzi bērna riskiem un spējam viņu pilnvērtīgi pasargāt virtuālajā vidē – līdzīgi kā izstāstām satiksmes noteikumus, pirms palaižam bērnu vienu uz ielas.

Protams, var sastapties ar pornogrāfiska satura materiāliem, tad mūsu darbs ir skaidrot, kāds saturs bērniem nav piemērots. Jāspēj nošķirt, ka saturs, kurš tevi mulsina vai kurā cilvēki dara viens otram pāri vai ir kaili – nav bērniem piemērots, tāpēc novērsies un pasaki uzticamam pieaugušajam.

Ne mazāk svarīgi, runājot par pornogrāfiju, minēt, ka tas nav patiesais veids, kā cilvēki īstenībā samīļojas – jārunā bērniem izprotamā valodā. Runājam tik daudz, cik bērns jautā vai cik viņam šobrīd ir aktuāli.

– Vēlākajos gados jāspēj atbildēt neērtāki jautājumi.

– Tuvojoties pubertātes vecumam, protams, jautājumi mainās. Tas, ko varam darīt, ir iet līdzi bērna interesēm un skaidrot, kā tas notiek.

Tieši tuvāk vidusskolas vecumam var rasties jautājumi par informācijas telpā pieejamiem dzimumjautājumiem. Un, protams, ir labi, ja pedagogi zina, kā par to runāt, kā pareizi to izskaidrot bez mulsuma vai izvairīšanās.

Gribot negribot mums jāsaprot, ka tas ir visapkārt un jautājumi būs, galvenais, lai mēs būtu spējīgi ar viņiem par to runāt, bet – neapsteidzot viņu interesi.

Mums nevajadzētu atstāt bērnu vai pusaudzi ar neērtiem jautājumiem vienu interneta plašumos – atbildes jau viņš atradīs, bet kādas?

– Tātad vecāku satraukumam īsti nav pamata?

– Šobrīd diskusijās manāmi divi grāvji – vai nu nerunāt par seksuālo un reproduktīvo veselību vispār, vai arī runāt ar bērniem par visu uzreiz.

Šķiet, lielāko apjukumu šobrīd rada tas, ka esam mēģinājuši lēkt soli uz priekšu, lai palīdzētu bērniem, tomēr paši kā pieaugušie savā starpā neesam vienojušies, cik tālu mēs varam iet – kuras tēmas, kuros vecumposmos pasniegt.

Tieši šī iemesla dēļ visiem būtu jāsanāk kopā – biedrībām, vecākiem, pedagogiem – un jāvienojas, kuras tēmas kurā vecumā bērniem būtu jāskaidro. Mēs labprāt nāktu kopā ar citiem speciālistiem, lai palīdzētu to izvērtēt.

Jā, diskusija, visdrīzāk, nebūtu viegla, jo viedokļi šajos jautājumos mēdz būt atšķirīgi.

Tomēr neviens nesaka – jā, mums būtu jāvedina bērni uz dzimuma apšaubīšanu un operācijām.

Neviens par to neiestājas, ir tikai jāvienojas par bērnu vecumposmam piemērotu informāciju. Materiāls apsteidza speciālistu diskusiju, tāpēc arī tas raisīja tik lielas bažas vecākiem. Protams, arī mēs neesam par to, lai katrs bērns, izvēloties nākotnes profesiju, izvēlētos sev arī nākotnes dzimumu.

Nav nepieciešams apsteigt bērna interesi, bet jautājumu gadījumā tos nebūtu vēlams atstāt bez ievērības.

Es domāju tā: Ko apguvāt veselības mācības stundās?

Aija Ķere – praksē:

– Neatceros, ka kas tāds būtu bijis pamatskolā. Tagad, kad mācos tehnikumā, par veselību runāja bioloģijā. Grupā ir tikai meitenes, un interesanti paklausīties, ko stāsta par tā saucamajām sieviešu lietām. Skolotāja forša un daudz ko pastāstīja, arī par pareizu uzturu, vitamīniem u.c. Par to noteikti skolā jārunā, jo daudzi ļoti nezinoši.

Guna Didrihsone – pārdevēja:

– Neatceros, laikam nebija. Varbūt septītajā klasē kaut ko stāstīja, kas ir sieviete, kas vīrietis, kādas atšķirības. Tas ļoti atšķiras, kā šobrīd māca bērnus. Man divi dēli, un prieks, ka bērni zina, kas ir kas. Viņiem uzdod dažādus darbus, testus saistībā ar sabiedrības iekārtu, naudu, veselību, sadzīviskām lietām, par kurām ģimenē pat nerunā. Patīk, ka skola cenšas bērnus plaši izglītot.

Elīza Cipruse – studente:

– Tas jau bija pirms laika. Mācīja par higiēnu, sievietes organismu, to, kas jāzina meitenēm. Skolā bija mediķes lekcija. Tika dota laba informācija. Par veselību var iegūt informāciju, piemēram, mācoties par autovadītāju. Grūti pateikt, vai skola iedeva kaut ko tādu, kas iepriekš nebija zināms. Jaunieši jau daudz ko interesējošu atrod internetā.

Inga Šlange – studente:

– Spilgti atceros, ka, mācoties Pāvilostas pamatskolā, mums bija ļoti laba bioloģijas skolotāja, kura daudz ko iemācīja, pastāstīja. Viņa tiešām par mums rūpējās. Stāstīja par meiteņu, sieviešu veselību, arī par citiem jautājumiem. Atnesa, rādīja, kā izmantot asinsspiediena mērītāju. Tas bija vērtīgi un noderīgi, daudz ko atceros no teiktā. Mana mīļākā skolotāja. No ieinteresētas skolotājas daudz kas atkarīgs.

Ieva – apgūst profesiju:

– Neatceros, vai tāda stunda bija, bet bija dabas mācība. Šķiet, ka neko nestāstīja par higiēnu, uzturu, dzimumattiecībām. Manā bērnībā bērni informāciju ieguva ģimenē. Man bija ļoti laba, zinoša mamma, kas daudz ko pastāstīja, paskaidroja. Visiem tādas nav.