Arī paši taksisti atzīst, ka nīkst stāvvietās vairāk aiz veca ieraduma, jo kaut kur taču automašīna jānovieto, bet taksometru bizness ar katru gadu iet mazumā.

Cerība uz svētkiem

Pilsētas taksisti sevišķi runīgi nav, kaut arī sēž mašīnās bez darba. Par to, kā iet biznesā, vairāki klāstīt atsakās.

Viens šoferis anonīmi pastāsta, ka ejot švaki, jo braucēju nav. Pat piektdienas un sestdienas naktīs esot krietni mazāk nekā agrāk.

Acīmredzot, kā pandēmijas gados cilvēki pieraduši mājās sēdēt, tā arī īsti naktsdzīve pilsētā neesot atsākusies. Arī vasarās nekā izcila nav.

“Tūristi jau nebrauc. Viņi visi tepat centrā viesnīcās dzīvo un kājām aiziet,”

saka taksists.

Vienīgā cerība uz svētkiem, bet kas tad tas esot visam gadam… Viņš redzot, ka takšu bizness rūk, mašīnu palicis daudz mazāk. Pašu vēl darbā noturot pieradums – 18 gadi nobraukti.

Taksometru stāvvietas gan vajadzētu saglabāt, vismaz centrā, jo kaut kur taču mašīnām ir jāstāv, viņš domā.

“Es visiem saku – tas ir mans hobijs, un par to vēl maksā,”

gardi smej šoferis Edgars Grīnbergs, kurš ir individuālā komersanta valdes loceklis.

Viņš atzīmē, ka vieta, kur Lielajā ielā iepretī viesnīcai “Līva” gaida klientus, ir vecā padomju laiku taksometru stāvvieta pie restorāna “Kaija”. Tikai toreiz garā rindā stāvēja nevis mašīnas, bet cilvēki.

“Ļoti grūti dabūt darbiniekus,” viņš sāk uzskaitīt problēmas.

“Divas mašīnas stāv pie žoga, jo nav šoferu.

Nāk jaunie, viņus jau var saprast – grib tūlīt un daudz. Šajā biznesā tā nenotiek. Vajag savu klientūru iepazīt, zināt pilsētu. Ja tas ir tavs aicinājums uz ilgu darbību, tad ir vērts sākt. Ja grib tikai pamēģināt, tad labāk nevajag.”

E. Grīnberga stāžs ir 37 gadi, un tā esot veiksmes atslēga, kāpēc joprojām naudas pietiek maizītei ar desu.

Tam, kurš strādā piecus gadus, nekad nebūs tik daudz braucēju, cik pieredzējušam taksistam, kuram ir savs klientu loks.

Firmā strādā četri cilvēki, bet varētu nodarbināt vēl tikpat. “Mēs pieņemam arī tādus, kas grib braukt ar savu mašīnu. Ja nav, mēs dodam mašīnu, bet ir jāmaksā īre 30 eiro par dienu. Tad ir jāpelna, bet, jūs redzat, Liepāja ir tukša,” pauž E. Grīnbergs.

Nāks Ziemassvētki, Jaungads, klientu būs vairāk, tāpat vasarā, kad sabrauks tūristi. Pats vairs naktīs nestrādā, taču zina, ka nedēļas nogalēs ir braucēji no ballītēm.

Piektdienas, sestdienas un svētdienas esot kolēģu krējums, bet citās dienās ejot švaki. “Visi guļ, kā arī līdzekļi cilvēkiem neatļauj,” saka taksists.

Klienti nāk ar nūjiņu

Pasažieri pārsvarā ir vecākā paaudze. “Mums ir tā – slimnīca, poliklīnika, aptieka,” taksists nosauc galvenos maršrutus.

Sanāk tā, ka nepavisam ne bagātākais slānis vizinās ar taksometriem? “Bet viņiem nav citu iespēju,” skaidro šoferis.

“Ar nūjiņu knapi nonāk lejā, vēl paiet laiks, kamēr iekāpj taksometrā.

Citiem bērni strādā ārzemēs, palīdz, tiem ir vieglāk. Taču ir tādi, kam neviens nepalīdz un pensija maziņa. Šodien vedu divus cilvēkus, viņiem uz abiem sanāk tūkstotis.”

E. Grīnbergs atzīst, ka firma knapi iziet pa nullēm. “Valsts ieņēmumu dienests prasa, kāpēc jūs strādājat? Mīnusos neesam, ceram, ka ies labāk, un turamies,” viņš saka.

Sēdēt mājās esot nāves spriedums, un tā nevarot – palikt maršrutā “dīvāns–televizors–ledusskapis”. 

Līdz pandēmijai firmā strādāja četras dispečeres. “Kovidlaikā valdība solīja palīdzēt. Rakstījām, lai vismaz pusi nodokļu nosedz, ka nevaram vairāk pavilkt. Atnāca atbilde – jūs neesat tai grupā. Nācās dispečeres atlaist, jo nevarēja maksāt algu. Kovids iemācīja iztikt bez.

Tagad darbinieki telefonu “laiž pa riņķi”. Šodien izsaukumi man, rīt būs citam. Tā iet ātrāk nekā caur dispečerdienestu, jo darbinieces ne vienmēr zina, kurp jābrauc. Bieži vien cilvēki nenosauc mājas numuru, bet stāsta, ka aiz mājas pa labi, kur soliņš,” atklāj E. Grīnbergs.

Takšu biznesa izmaksas nav knapas. “Par gadu apdrošināšana vismaz 1300 eiro, jo taksometram ir augsta riska pakāpe. 120 eiro katru mēnesi – sociālais nodoklis. 25 eiro grāmatvedei.

Maksājam par telefonu, kuru īrējam, paņēmām to, kad likvidējās firma “Vārtāja”. 120 eiro firmas uzturēšanai. Vēl tehniskā apskate divreiz gadā, ziemas riepas,” izdevumus uzskaita firmas vadītājs.

Par kopbraukšanas auto E. Grīnbergs saka – viņi ved ļoti lēti. “Jo nemaksā visas tās naudas, brauc kā privātie auto. Viņiem nav dzelteno numuru, taksometru pieturās stāvēt nedrīkst.

Cilvēki piepelnās brīvajā laikā. Maizīti nogriež mums nost, bet neko nevar darīt,”

viņš pauž.

Gribot būt pats sev saimnieks un firmu likvidēt netaisās.

Brauciens no centra līdz M. Ķempes ielas galam maksātu apmēram astoņi eiro, galvā piemet šoferis. Cenas ir nācies celt, un tās pacēluši visi taksisti.

Piemēram, nolīgšana E. Grīnbergam bija 2 eiro, tagad ir 2,20. Ja akcīzes nodokļa palielināšanas dēļ kāps degvielas cenas, arī nākamgad var nākties tarifus pārskatīt.

Tagad taksista darbs esot mierīgs. Gadās dažādi cilvēki, taču tā, kā gājis 90. gados, paldies dievam, vairs nav. To Edgars pat atcerēties negrib.

Pakalpojums kļuvis virtuāls

Taksometru stāvvietu saraksts Liepājā apstiprināts sen iepriekš, tāpēc nepieciešams pārskatīt faktisko situāciju, norāda pašvaldības izpilddirektora vietnieks un Transporta infrastruktūras komisijas priekšsēdētājs Didzis Jēriņš.

“Manuprāt, šodien taksometru stāvvietas ir pagātnes standarts un vairs nav aktuālas, kā arī cilvēku paradumi ir stipri mainījušies,” viņš pauž komisijas sēdē.

“Realitāte ir tāda, ka taksometru pakalpojums kļuvis vairāk virtuāls,”

D. Jēriņš stāsta “Kurzemes Vārdam”.

“Reģistrēto taksometru pilsētā ir mazāk nekā stāvvietu. Agrāk stāvvieta bija paredzēta tam, ka cilvēks iet turp un atrod tur taksometru. Nu tas viss ir mainījies.

Protams, tā ir iespēja novietot automašīnu un gaidīt izsaukumu, tā ka pavisam likvidēt stāvvietas nevar. Tomēr, samazinot skaitu, atbrīvotos vieta bezmaksas vai maksas autostāvvietām pilsētā.”

Komisijas locekļi sprieduši par to, ka ir vietas, kur taksometru stāvvietas pieprasītas un nepieciešamas.

Tā ir stacijas laukumā, pie Rožu laukuma, Lielajā ielā pie veikala “Drogas”, pie viesnīcas “Līva”, Teātra ielā, pie koncertzāles “Lielais dzintars”, arī Krūmu ielā.

Svarīgi, lai cilvēki ērti atrastu taksometru, piemēram, pēc koncerta vai teātra izrādes, arī citās vietās, kur pulcējas daudzi, atzīmē D. Jēriņš.

Liepājas Komunālā pārvalde sagatavojusi pārskatu par taksometru stāvvietām, precizējot to skaitu, izvietojumu un ceļa zīmju atbilstību.

Analizējot to,

komisija nonākusi pie slēdziena samazināt automašīnu vietu skaitu stāvvietās, kuras maz tiek izmantotas.

Nekas nemainīsies pie dzelzceļa stacijas, Teātra ielā, pie koncertzāles, Stūrmaņu ielā pie “Fontain Palace” un pie boulinga un koncertdārza “Pūt, vējiņi!”.

Mazāk vietu būs pie viesnīcas “Amrita”, Radio ielā 16, Kuršu laukumā pie Annas baznīcas, M. Ķempes ielā, Stendera ielā un pie “XL Salas”.

Pie Dzimtsarakstu nodaļas Lielajā ielā taksometru stāvvietu zīmju vairs nav, un tur takši nestāvēs, jo jau iepriekš ir bijušas sūdzības no iestādes, ka klientiem nav apstāšanās iespēju.

Tarifus nosaka paši

Klasisko taksometru pārvadātāju darbību pilsētā pārrauga aģentūra “Liepājas sabiedriskais transports” (LST), bet licences izsniedz Licencēšanas komisija.

Licenci uzņēmējam izsniedz uz četriem gadiem, tā maksā 50 eiro, pastāsta LST sabiedriskā transporta organizators Ģirts Evaldsons.

“Nav jau teikts, ka viņam ir obligāti jābrauc.

Ja grib piedalīties satiksmē kā taksometrs un sniegt pakalpojumus, tad katru mēnesi ir aģentūrā jāiegādājas licences kartīte, kas izmaksā 7,11 eiro.

Novembrī izņemtas 22 kartītes, no aktīvajiem uzņēmējiem viens to nav izņēmis. Ja cilvēks izdomā uz mēnesi iet atvaļinājumā, tad licences kartīte nav nepieciešama,” viņš skaidro.

Licences kartīti var iegādāties arī uz pusgadu, taču tādā gadījumā arī pusgadu uz priekšu avansā jāsamaksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras noteiktais sociālais nodoklis, kas ir 130 eiro mēnesī.

“Tātad uzņēmējam vienā reizē jāsamaksā seši reiz 7,11 eiro par licences kartīti un 780 eiro nodoklis, un tas ir visai dārgi,” atzīst Ģ. Evaldsons, tāpēc komersanti izvēlas izņemt kartītes ik mēnesi.

Taksometru firmas jau esot neapmierinātas ar to, ka sociālās iemaksas jāmaksā avansā, taču to pieprasa Ministru kabineta noteikumi.

Tarifus nosaka paši komersanti atkarībā no tirgus situācijas. Brīdī, kad uzņēmējs izņem licenci, papildu iesniegumā norāda savus tarifus.

“Jebkurā brīdī, kad viņi izdomā kaut ko mainīt, atkal raksta jaunu iesniegumu, un tarifus skata Licencēšanas komisija,” norāda Ģ. Evaldsons.

“Parasti visiem visu apstiprina. Ir iespēja skaitītājos ielikt arī papildu tarifus – vai nu ar atlaidi, vai dārgāk. Tie nedrīkst atšķirties vairāk par 50 procentiem no pamattarifa.

Piemēram, ja iekāpšana ir divi eiro, tad lielākā summa, kas var būt papildu tarifs, ir trīs eiro vai mazākā – viens eiro.”

Par taksometriem klientu sūdzības aģentūrā neienākot. “Lielākā daļa šo taksometru ir licencēti ar dzeltenajiem numuriem, un tie arī paralēli brauc zem “Bolt”, jo lietotāju paradumi pašlaik ir tādi, ka lielākā daļa izmanto lietotni telefonā,” stāsta LST pārstāvis.

Atšķiras klienta ceļš līdz pakalpojumam

Mārcis Baķis, “Bolt” operāciju vadītājs Latvijā

Kopbraukšanas pakalpojums Latvijā tiek likumīgi regulēts jau vairāk nekā piecus gadus, un paradums iedzīvotājiem izmantot tā sniegtās ērtības ir izveidojies ļoti spēcīgs.

Nozares attīstību šobrīd iezīmē digitalizācija, kā arī lielāka caurspīdība nodokļu nomaksas jautājumos.

Tomēr nozare joprojām saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem, kas ierobežo tās potenciālu un veicina ēnu ekonomiku.

Tos rada, piemēram, ievērojams administratīvais slogs un ierobežojumi līzinga automašīnu izmantošanai.

Pērn veiktā pētījuma “Digitālo taksometru pakalpojumu platformu ietekme uz ēnu ekonomiku Latvijā” dati liecina, ka tikai 60% autovadītāju spēj iziet reģistrācijas procesu, lai uzsāktu darbību pasažieru komercpārvadājumos.

Tāpat Latvijā ir nepietiekams licencētu vadītāju un transportlīdzekļu skaits.

Pakalpojumu sniedzējiem nav iespēju apkalpot vairāk nekā 100 000 braucienu mēnesī, līdz ar to vidējā cena par braucienu Latvijā ir augstāka nekā kaimiņvalstīs.

Ja šīs problēmas netiks risinātas, nozarē varētu rasties nopietnas sekas, tostarp nodarbināto skaita stagnācija, palielināta autovadītāju noslodze un autoparka strauja novecošanās.

Tirgus pats sevi regulē proporcionāli kopējai pasažieru digitalizācijas pakāpei, kas ar katru gadu turpina pieaugt.

Taksometru pakalpojumi to klasiskajā izpratnē pēc būtības neatšķiras no pasažieru komercpārvadājumiem, izmantojot lietotni, taču atšķiras klienta ceļš līdz pakalpojumam.

Ilgtermiņā noteikti būtu jādomā par šo pakalpojumu apvienošanu, no abām praksēm aizgūstot efektīvākos risinājumus.

Atšķirības starp Rīgu un reģioniem mūsu nozarē ir acīmredzamas, un tās galvenokārt nosaka iedzīvotāju pirktspēja, lietotāju skaits, kā arī pasākumu daudzums un mērogs.

Tāpat pieprasījumu būtiski ietekmē arī pārvietošanās alternatīvu pieejamība, privātā transporta izmantošanas paradumi, pilsētas infrastruktūras īpatnības, tūrisma aktivitātes intensitāte, sezonalitāte un citi faktori.

Likumdošanas kontekstā būtu nepieciešams veicināt iespēju pasažieru pārvadājumiem izmantot līzingā iegādātas automašīnas.

Konkrētā ierobežojuma atcelšana uzlabotu pakalpojuma kvalitāti, palielinātu pieejamo transportlīdzekļu skaitu un līdz ar to samazinātu pakalpojuma cenu, kā arī nozares negatīvo ietekmi uz vidi, jo tiktu sekmēta jaunāku transportlīdzekļu ar zemāku emisiju apjomu izmantošana.

Uzziņai

Taksometru pakalpojumi Liepājā

– Pašvaldības Licencēšanas komisijas apstiprinātās licences – 29, taksometri – 25 (15.11.2024.).

– Nolīgšanas tarifs ir no 1,40 līdz 2,90 eiro, attāluma tarifs – no 0,70 līdz 1,38 eiro, laika tarifs – no 0,12 līdz 0,40 eiro.

– Aģentūrā “Liepājas sabiedriskais transports” izsniegtās licences un licences kartītes:

• 2021. gadā – 4 un 315,
• 2022. gadā – 15 un 308,
• 2023. gadā – 5 un 309,
• 2024. gadā (līdz 1.11.) – 4 un 239.

Avots: LST

Fakti

– Pašreizējais taksometru stāvvietu skaits pilsētā ir 14, tajās ir vietas 34 automašīnām.

– To skaitu samazinās uz 9 stāvvietām ar 25 vietām.

Avots: Transporta infrastruktūras komisija

Es domāju tā: ​Vai braucat ar taksometru?

​Kristīne Dekovice – māksliniece:

– Ilgi tas nav darīts, jo tagad braucu ar savu automašīnu. Nav ne jausmas, cik pašlaik jāmaksā par taksi.

Agrāk, pirms gadiem, samērā bieži sanāca naktīs izsaukt taksi, lai pēc darba tiktu uz mājām. Ja jāstrādā līdz pulksten diviem naktī, tad citu variantu nav, lai nav jāiet kājām.

Inta Genese – liepājniece:

– Ir nācies braukt un pat samērā bieži, jo dzīvoju pilsētā, bet patālu no centra. Pēc pasākumiem, koncertiem uz manu rajonu sabiedriskais transports vairs nekursē.

Pārsvarā izmantoju vienu taksometru kompāniju, un samaksa šķiet pieņemama. Cenas pieaug visam.

Janīna Paegle – pensijā:

– Nē. Izmantoju tikai savu automašīnu vai eju kājām. Ja jau taksometri pilsētā ir, tad kādam tos vajag.

Gadās, ka nav sabiedriskā transporta, bet kaut kur ātri jātiek. Var būt dažādi steidzami gadījumi, un tad jau vienalga, cik jāmaksā.

Aldona Lūropa – liepājniece:

– Liepājā nē, bet Rīgā gan. Kad uz turieni aizbraucu, tad grūtāk orientēties un labāk paņemt taksi, lai nokļūtu, kur vajag. No Pļavniekiem līdz autoostai aizbraucu par 7 eiro.

Liepājā visur tieku ar sabiedrisko transportu, jo dzīvoju centrā. Staigāt ar kājām sanāk lēti!

Krista Roze – māmiņa:

– Braukusi neesmu ļoti ilgi, gadus divus… Pēdējo reizi tad, kad vēl pašai nebija autovadītājas tiesību. Agrāk braucu, kad vēlākā vakara, nakts stundā vajadzēja nokļūt mājās.

Taksometrus noteikti vajag. Mana mamma tos mēdz izmantot, lai, piemēram, tiktu līdz slimnīcai. Tas ērti, ka paņem no vienas vietas un aizved tieši tur, kur vajag.