Savulaik Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns, vācot materiālus “Latviešu valodas vārdnīcai”, saprata, ka visu Latviju vienā zirga pajūgā nepaspēs apbraukāt, un 20. gadsimta sākumā aicināja novadu ļaudis iesūtīt apvidvārdus vai lūdza precizēt dzirdēto vārdu nozīmes.

Ļaudis atsaucās, vēstules plūda, un čaklāko iesūtītāju vārdi joprojām ierakstīti lielajā vārdnīcā. Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts vēlāk turpināja iesākto, katru gadu rīkojot vairāku nedēļu ilgas ekspedīcijas un savācot un kartotēku kastītēs ieguldot gandrīz divus miljonus vārdu.

Taču pēdējās desmitgadēs apvidvārdu vākšana ir pierimusi un daudzi apvidvārdi draud izzust, tapt aizmirsti, tā arī nerodot iespēju tikt pierakstītiem.

”Apvidvārdi ir spēcīgi un ietilpīgi – tie sniedz ziņas par mūsu valodas daudzveidību, vēsturi un attīstību, bet vienlaikus tie ir arī trausli – nerādoties visai Latvijai, tie var strauji zust un aizmirsties.

Apvidvārdi ir galvenais novadu valodas lepnuma un goda avots un ir pelnījuši, lai par tiem uzzina ikviens. Talka ļaus Latvijas valodas karti piepildīt ar literārajā valodā nepazītiem vārdiem, parādot to nozīmes nianses un izplatības reģionus. Apvidvārdi palīdz visai valodai kuplot un plaukt. Kur tulkotāji un pētnieki lauza galvas kādas reālijas nosaukšanai, tur pagastos savs vārds jau ir izdomāts un aktīvi lietots,” uzskata Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Sanda Rapa.

Viņa skaidro, ka apvidvārds var būt jebkurš vārds – gan lietvārds (piemēram, ķinka ‘kartupeļu biezputra’ ap Mazsalacu, Limbažiem, Gaujienu), gan darbības vārds (piemēram, lūsināties ‘vērīgi skatīties’ Kurzemē), īpašības vārds (piemēram, breineigs ‘brīnišķīgs’ Latgalē), pat izsauksmes vārds vai saiklis.

Vārds uzskatāms par apvidvārdu arī tad, ja tas tikai nedaudz atšķiras no citur lietotā vārda (piemēram, par kartupeļa apvidvārdiem uzskatāmi arī karpelis, kartpelis, kartfelis u.c.). Par apvidvārdiem saucami arī vārdi, kam novadā ir tikai atšķirīga nozīme (piemēram, rāceņi ‘kartupeļi’ Kurzemē). Datubāzes apvidvārdu ailītē ir iespējams ievadīt arī novadam raksturīgos teicienus (frazeoloģismus).

Apvidvārdu talkā īpaši aicina piedalīties izglītības iestādes, bibliotēkas, muzejus, arī tūrisma informācijas centrus, nevalstiskās organizācijas un citas institūcijas, talkot var arī jebkurš iedzīvotājs.

Ziedoņa muzeja pētniece Rūta Šmite savukārt atgādina, ka Imants Ziedonis gan savā daiļradē, gan sociāli un politiski aktīvajā darbā daudzkārt un dažādos veidos ir runājis par savpatības izkopšanu kā dzīves pamatvērtību.

Viņš to ir attiecinājis gan uz cilvēkiem, to personību veidošanās ziņā, gan arī uz Latvijas sabiedrību, tās kultūru un vēsturi, izceļot nepieciešamību inventarizēt tautas mantu un garīguma izpausmes,

definēt latvisko identitāti jeb, viņa vārdiem, – savpatību.

Apvidvārdu talka ir idejisks turpinājums Imanta Ziedoņa reiz iniciētai vietvārdu atjaunošanas kustībai Kultūras fonda laikā 80.–90. gados.

Paredzēts, ka apvidvārdus varēs reģistrēt īpaši izveidotā datubāzē, kas būs pieejama papildināšanai no 22. februāra. Apvidvārdu talku rīko LU Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju ar Latvijas Nacionālā kultūras centra, Ziedoņa muzeja, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Stāstnieku asociācijas atbalstu.

Izcilais valodnieks un viens no nozīmīgākajiem mūsdienu latviešu literārās valodas veidotājiem Jānis Endzelīns kā baltistikas pamatlicējs sekmēja latviešu un citu baltu valodu pētniecību, izceļot to nozīmi pasaules valodu saimē. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150. gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.–2023. gadam.

PADOMI

• Apvidvārdu vākšana iesākama ar sarunām par teicējam labi pazīstamām jomām.
• Apvidvārds jācenšas pierakstīt pēc iespējas tuvāk izrunai, nekādi nesagrozot teicēja runāto. Piemēram, vārda zemenes reģionālie varianti ir zemetenes, zemienas, zemines u.c.
• Apvidvārdus meklējot, jāuzdod netieši jautājumi, lai neietekmētu teicēju noskaidrojamo parādību pateikt tāpat, kā teicis iztaujātājs. Piemēram, lai noskaidrotu ābeles nosaukumu, vajadzētu prasīt: “Kā sauc koku, kurā aug āboli?”, nevis: “Kā pie jums sauc ābeli?”.
• Pirms reģistrēt apvidvārdu datubāzē, kur nepieciešams ievadīt apvidvārda lokalizāciju, vajadzētu noskaidrot (ja nav zināms) teicēja izcelsmes vietu, jo var gadīties, ka citur pagastā vārdu nepazīst un tas atceļojis līdz ar teicēju no cita pagasta.
• Vajadzētu reģistrēt ne tikai pašu vārdu, bet ievākt visas ziņas, ko teicējs (cilvēks, no kura iegūst informāciju) var sniegt par vārdu, piemēram, kuros pagastos viņš to dzirdējis, vai šo vārdu lietojuši arī viņa vecāki, kādos gadījumos to lieto utt.