liepajniekiem.lv
Interesējoties par dzīvnieku uzvedības koriģēšanu jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, viņa Liepājā paspējusi gan izveidot vācu aitu suņu audzētavu “No Bārtas krasta”, gan attīstīt biedrību “Liepājas kinoloģiskais centrs “Shutzengel””, kurā darbojoties izskolojusi jau simtiem suņu.
– Kāpēc jūsējie ir tieši vācu aitu suņi?
– Savā laikā, kad biju bērns, aizgāju uz kādu klubu, kur man paprasīja, ko es gribētu darīt ar savu suni. Teicu, ka ļoti gribu Lesiju! Protams, tas bija filmas ietekmē. Domāju, ka Lesija ir gudrākais suns pasaulē!
Bet tad man labi kinologi teica, ja gribu apmācīt suni, jāņem vācu aitu suns. Un tā ir absolūta taisnība!
Šī šķirne ir universāla, tā ir spējīga uz visu. Var būt suns kompanjons, sargsuns, sporta suns, kanisterapijas suns.
Godīgi sakot, katrai šķirnei ir kaut kādi ierobežojumi, nerunājot par ekskluzīvi unikāliem gadījumiem. Bet šī ir praktiski vienīgā šķirne pasaulē, kura tiek vairota pēc zinātniskām prasībām.
Šī šķirne ir kā plastilīns, no kura var veidot jebko, kas cilvēkam vajadzīgs.
Jau ilgstoši nodarbojos ar vācu aitu suņiem. Kādreiz biju ļoti aktīva vācu aitu suņu audzētāja un turētāja, bet diemžēl vairs tam neatliek laika.
Taču mani pazīst visā pasaulē. Ar saviem suņiem esmu vinnējusi Itālijas, Čehijas, Polijas, Somijas čempionātos. Nerunājot nemaz par Baltiju.
Man bijuši arī citu šķirņu suņi – pūdelīši, melnais terjers. Tagad man ir arī špiciņš, kurš dzīvo pie dēla. Bet vienmēr kaut kā atgriežos pie vācu aitu suņiem.
– No visiem četrkājainajiem draugiem ir arī kāds mīļākais?
– Nē. Ar laiku iemācījos mīlēt visus vienādi. Tas ir tāpat, kā strādājot bērnudārzā. Tur arī sākumā bija grūti iemācīties, ka pret visiem bērniem jābūt vienādai attieksmei. It sevišķi grūti tas ir, kad vēl esi jauns.
Bet pakāpeniski iemācījos mīlēt visus bērnus un suņus.
Un arī suņi mani mīl.
Kādreiz mans suns bija izīrēts vaislai Itālijā, un viņš mani neredzēja pusotru gadu. Draudzene, kas man palīdzēja viņu pēc tam atgādāt mājās, teica, ka pirmo reizi redz, kā suns lidostā salauž savu būri pēc saimnieka balss izdzirdēšanas. Viņš tā gribēja pie manis tikt!
– Tagad suņus biežāk ved pie treneriem?
– Lielo dzīvnieku īpašnieki zina, ka ir jāiet mācīties. Kļūdaini ir uzskatīt, ka, piemēram, krancīši nav jāmāca. Tās pašas attiecības jāveido arī ar viņiem. Šķirne nav svarīga.
Arī suņus no patversmēm ir jāved uz nodarbībām. Tas nekas, ka viņiem bijusi sarežģītāka dzīve.
Suņi piedod cilvēkiem. Un, ja viņu mīl, ar viņu nodarbojas,
suns atdos dvēseli par to cilvēku, un nav svarīgi, kāda šķirne vai kāds viņam bijis liktenis.
Protams, svarīga ir arī ģenētika. Sevišķi iesācēji domā, ka ļoti svarīgas ir anatomiskās lietas, bet ne uzvedība.
Tie, kas mani pazīst, zina, ka saku: “Jūs izvēlaties skaistumu, bet dzīvojat ar raksturu.” Tāpēc ļoti jāpiedomā, kādu suni sev izvēlies par kompanjonu.
Ir visādas šķirnes, un arī uzvedība katrai ir citādāka. Bet apmācīt var jebkuru suni. Vienkārši, kad viņus apmāca, ir jāņem vērā arī šī ģenētika, viņu īpašās uzvedības normas.
Protams, arī individuālās īpašības, jo katrs suns ir citādāks. Un, kas der vienam, neder otram.
Esmu vairākkārt dzirdējusi, ka, aizejot pie trenera un redzot, ka sunim kaut kas nesanāk, tiek teikts, ka tas ir slikts suns.
Manā izpratnē, ja nevar atrast veidu, kā kaut ko iemācīt, tas ir slikts treneris.
Problēma var būt arī pats pavadonis. Citreiz nevar iemācīt saimnieku – viņš neuztver to, ko viņam saka. Tā ir cita lieta, jo tad tur neko nevar izdarīt.
Pati esmu piedzīvojusi, ka suns ar mani nedzīvo, viņš mani nepazīst, bet es ar viņu uzreiz atrodu kopīgu valodu, viņš mani klausa, bet, tiklīdz sāk strādāt ar saimnieku, – vairs neklausa.
– Klausīt var iemācīt arī pats saimnieks?
– Mums semināros ļoti labi lektori teikuši, ka apmācībā piedalās trīs dalībnieki – suns, pavadonis un treneris. Kad tu trenē pats, nevar redzēt visas pieļautās kļūdas.
Es arī, kad strādāju ar saviem suņiem, eju pie cita trenera. Varu ielikt kaut kādus pamatus, varu sagatavot, bet pēc tam, kad elementi ir jāslīpē vai tas viss ir jāsaliek kopā, eju pie kāda kolēģa.
– Kādas kļūdas cilvēki visbiežāk pieļauj?
– Ļoti daudzi treneri un cilvēki kļūdās, domājot, ka viņi nāk uz laukumu mācīt suni, ka mēs viņu te audzinām. Tā nav. Audzina pats cilvēks, un tas notiek mājās.
Savstarpējās attiecības jāveido pašiem. No tā arī būs atkarīgs, kādas ir attiecības laukumā, cik labi suns klausās. Ja mājās nepievērš uzmanību daudziem sīkumiem, tad arī laukumā nebūs rezultāta.
Daudzi arī domā, ka spēle ar suni ir – es pametu kociņu, viņš skrien pakaļ un pats arī tur darbojas. Nē!
Spēle nozīmē, ka es spēlējos kopā ar suni – divatā vai iesaistot kādu priekšmetu.
Tas nav tā, ka es aizeju uz parku, tur ir citi suņi, visi barā skrien, un es runāju ar pārējiem saimniekiem. Tā neveidojas attiecības.
– Ķepaiņi jāmāca vienmēr?
– Ir cilvēki, kas pie manis uz treniņiem nāk gadiem. Viņi zina, ka dzīvnieki jau ir apmācīti, bet attiecības jāuztur visu laiku, zināšanas jāatjauno regulāri.
Jāsaprot, ka sunim cilvēka valoda nav norma. Mēs zinām, ka “sēdi” nozīmē sēdi, bet sunim tā ir tikai skaņa. To vārdu varam aizstāt ar “krēsls”, un suns zinās, ka viņam uz šo skaņu ir jāapsēžas.
Sunim visu laiku ir jāatkārto, un, jo biežāk to dara, jo labāk viņš klausa.
– Kinoloģija gadu laikā ir mainījusies?
– Pēc tam, kad jau biju ieguvusi kinoloģes izglītību, parādījās visādas eiropeiskas vīzijas, kuras pieņēmām arī te.
2000. gados sāku mācīties šo jauno apmācību sistēmu, kas bija starptautiska. Tāpat kā izglītības sistēmā tagad tiek ieviesta “Skola 2030”, mums arī kinoloģijā notika ļoti lielas pārmaiņas.
Suņiem vienmēr jāiemācās sēdēt un gulēt, bet mainījusies attieksme. Ja kādreiz apmācību sistēma bija pakļaujošā – sunim ir jādara, tad tagad tā ir balstīta uz sadarbību. Mēģinām saprast dzīvnieka uzvedības filozofiju. Tieši tas pats, kas ar bērniem.
Tāpēc man ir ļoti skaidra šī jaunā skolas vīzija un visas vadlīnijas, jo esmu tam izgājusi cauri jau ar suņiem.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka suns nesaprot cilvēku valodu.
Bet uzvedība, metodes un paņēmieni ne ar ko neatšķiras.
Protams, mums aug saprašanas līmenis, bet suņu attīstība apstājas apmēram septiņgadīga bērna līmenī.
– Kuru suņu šķirni visvieglāk trenēt?
– Tas ir atkarīgs no katra individuāli. Bet visgrūtāk, man šķiet, ir strādāt ar dekoratīvajiem suņiem. Piemēram, čau-čau, špiciņiem vai afgāņu kurtiem.
– Bijuši arī neiespējami gadījumi?
– Ir, bet tie bija saistīti ar ģenētiskām problēmām. Bija tik bailīgs suns, ka viņš baidījās dzīvot. Taču mums izdevās viņu apmācīt iet pa konkrētam ielām, lai sunītim vismaz pastaiga liktos droša. Bet tas prasīja ļoti daudz laika un pacietības.
Suņi var būt ļoti jūtīgi, bērnišķīgi.
Mūsu sabiedrībā visi grib maigākus dzīvniekus, lai tie nebūtu agresīvi. Tas ir pareizi, bet kā jau cilvēki mēs ejam galējībās un neturamies pie vidus.
Tā pati agresija ir normāla uzvedība, tas ir normāls instinkts. Bet agresija var būt aktīva un reaktīva. Aktīvā ir tā labā agresija, kas mūs vada uz priekšu. Reaktīvo agresiju gan vajag ielikt rāmjos, suni mācot.
Galvenais nekad neteikt, ka dzīvnieks ir slikts. Vajag saprast problēmu. Tas ir tāpat kā alkoholiķiem – tad, kad viņi saprot, ka ir šī problēma, to var arī izārstēt.
– Ir teiciens: “Vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi.” Tā tiešām ir?
– Daļēji. Pašai ar to ir pieredze. Stāstīju, kā mēs sākām mācīt pēc jaunajiem noteikumiem. Tad man bija piecgadīga kuce, kura bija iemācīta pēc vecās sistēmas.
Mēs varējām viņai daudz ko jaunu iemācīt, bet viņa līdz galam tā arī nesaprata, kāpēc es viņu vairs nepakļauju, bet gan mēģinu sadarboties.
Labāk jau tomēr ir sākt mācīt agrākā vecumā. Citi gaida, kad sunītim paliks gads. Nezinu, kas to iesaka vai kur viņi to lasa, bet es pat teiktu, ka nav jāsagaida potes.
Pirms treniņiem laukumā, protams, jābūt potēm un izietai karantīnai, bet kaut ko pirms tam varētu darīt arī mājās. Spēlējoties ar kucēnu un izmantojot barību, kaut kādus elementus var ietrenēt. Ja tas tiek darīts un pēc tam laukumā iziet četros mēnešos – super!
Arī četros mēnešos jau ir pazaudēts vesels socializācijas posms.
Un ap pusgadu suņi iemācās savus niķus un stiķus, un, ja cilvēks tos nezina, tad jāsāk strādāt no mīnusiem, pat ne no nulles. Pēc tam salauzt dzīvnieku ir grūtāk.
– Ir kāds stereotips, kuram nepiekrītat?
– Ka bulterjeri ir bīstami. Tā nav. Vispār dzīvnieki nav bīstami. Vienkārši mums ir nepareiza sabiedrības nostāja. Ja redz suni, to uzreiz izmanto kā iebiedēšanas paņēmienu bērniem. “Neej, viņš tev iekodīs.”
Cilvēki nesaprot, ka pēc tam bērns izaug un viņam ir bail. Galvenais zināt, ka vajag paprasīt īpašniekam atļauju pieskarties.
Un, ja suns ir viens, tad arī cilvēki uzreiz sāk baidīties, kliegt. Kad redz suni bez cilvēka un ir bail, jāstāv mierīgi, nedrīkst neko darīt. Bet galvenais ir nebaidīties.
Normāls suns nekad neuzbruks pirmais.
Protams, vienmēr ir izņēmumi.
– Suņi līdzinās saviem saimniekiem?
– Jā, noteikti! It sevišķi, ja viņi jau ilgāku laiku strādā kopā. Parasti ap divu trīs gadu vecumu to var ļoti labi pamanīt. Tas ir sadarbības rezultāts. Citreiz var pat redzēt, ka viņi kustas vienādi!
Tas tāpēc, ka suns pielāgojas saimniekam.
– Pašai nekad nav bijis bail?
– Mani bērnībā kāds suns ļoti stipri sakoda. Gulēju slimnīcā. Tad man bija kādi divpadsmit gadi. Mamma teica, ka tas suns manī uz visu mūžu ielaida kaut kādu vīrusu, tāpēc tagad bez suņiem nevaru.
Zinu, kā tas ir, kad sakož suns, bet bail man nav bijis nekad. Vienmēr domāju, ka pati biju vainīga. Tagad arī esmu pārliecināta, ka suņu kodienos lielākoties vainīgi ir paši cilvēki.
Vizītkarte
Sanita Goricka
- Dzimusi 1972. gada 8. augustā Liepājā.
- Pabeigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmiju.
- Metodiķe Liepājas pirmsskolas izglītības iestādē “Brīnumzeme”.
- Brīvo laiku labprāt pavada, sportojot, braucot ar velosipēdu.
- Sapņo aizceļot uz Ķīnu vai Koreju.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
