Liena Rimkus
"Kurzemes Vārds"
Energoefektivitātes pasākumi ļauj ne vien nodrošināt ilgtspējīgu energoapgādi, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, uzlabot energoapgādes drošību, samazināt enerģijas importa izmaksas, bet arī sekmēt Eiropas konkurētspēju. Kāda ir šī brīža reālā situācija?
Jāsamazina energopatēriņš
ES vadītāji 2018. gadā nosprauda mērķi – līdz 2030. gadam panākt, ka ES gada energopatēriņš samazinās par 32,5%.
Savukārt 2023. gada martā vienojās, ka līdz 2030. gadam jāpanāk ES primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa samazinājums par 38 un 40,5%.
Apspriežot turpmākās politikas pamatnostādnes 2030. gadam un laikposmam pēc tam, parlamenta deputāti ar Padomi vienojušies par vairākiem punktiem, kas uzlabotu situāciju un būtu paveicami tuvāko gadu laikā.
Jauni ēku energoefektivitātes noteikumi paredz, ka
līdz 2030. gada visām jaunuzceltajām ēkām būs jāsasniedz nulles emisiju līmenis.
Tas pats attiecas arī uz jaunām ēkām no 2028. gada, ja tās izmanto vai tās pieder valsts iestādēm.
Savukārt dzīvojamo ēku enerģijas patēriņš līdz 2030. gadam būtu jāsamazina par 16% un vismaz par 20 līdz 22% līdz 2035. gadam.
Tāpat dalībvalstīm līdz 2030. gadam būs jāatjauno 16% nedzīvojamo ēku ar sliktākajiem veiktspējas rādītājiem, bet līdz 2033. gadam – 26%, kurām ir sliktākie rādītāji, nosakot minimālās energoefektivitātes prasības.
Referents Ciarán Cuffe (Zaļie/EFA, IE) ēku energoefektivitātes direktīvu uzskata par ievērojamu panākumu: “Šis ceļojums sāksies ar ēkām, kas iztērē visvairāk enerģijas.
Izšķērdēta enerģija ir rēķiniem izšķērdēta nauda.
Mums ir jāpalīdz iedzīvotājiem ietaupīt naudu un jāaizsargā viņi no nepastāvīgām enerģijas cenām. Tāpēc mēs esam izvēlējušies ceļu, kas var samazināt enerģijas rēķinus ikvienam, gan māju īpašniekiem, gan īrniekiem, un novērš enerģētiskās nabadzības pamatcēloņus.”
Ar runāšanu vien nepietiks
Liepājas izpilddirektora vietnieks īpašumu jautājumos Mārtiņš Tīdens atklāj, ka Liepājā šie jautājumi tiek risināti jau labu laiku.
“Skatoties no šodienas perspektīvas, visur, kur Liepājas enerģijas ieguvei tiek izmantota šķelda, jau ir nulles emisija. Būtībā, mēs jau esam izdarījuši vēlamo, tas, kas atlicis, – lokālās gāzes katlumājas, bet SIA “Liepājas enerģija” ir plāns, kā līdz 2030. gadam sakārtot arī šo jautājumu.
Nākamais būtiskais jautājums ir elektroenerģija. Lai tā būtu tīra, nepieciešams sertifikāts, kas to apliecina. Šī brīža izsoles liecina, ka cena ir aptuveni 3 vai 4 eiro par MWh. Tātad, ja vēlos būt ļoti tīrs, mans rēķins par MWh pieaugs par 3 vai 4 eiro.
Tas ir jāsaprot – visai sabiedrībai šie sertifikāti būs jāpērk, vai arī pašvaldība 2030. gadā būs tikusi uz pilnīgi zaļa elektroenerģijas ražošanas risinājuma, bez fosilo materiālu izmantošanas. Pagaidām izskatās, ka uz to pusi tiek iets,” skaidro M. Tīdens.
Runājot par enerģijas patēriņa samazinājumu, M. Tīdens uzsver, ka te gan būtu jāizprot, ka runa nav tikai par valsts un pašvaldības pārziņā esošām ēkām, bet pilnīgi visiem nedzīvojamiem namiem.
“Šis jautājums būtu jārisina valstiskā līmenī. Pašvaldība mājasdarbu ir izpildījusi, tās ēkas, kuras varēja, – nosiltināja.
Noteikumi jauno ēku būvniecībai ir skaidri. Savukārt dzīvojamās ēkās primārās enerģijas patēriņu vajadzētu samazināt vismaz par 16%, līdz 2030. gadam un par 22% līdz 2035. gadam. Tas nozīmē, ka jāturpina siltināt dzīvojamās mājās, jāuzstāda atjaunīgie enerģijas ražošanas elementi – saules baterijas.”
Tas viss gan cieši saistīts ar valsts atbalsta programmām, Liepājas pašvaldība stāsta, ka iespēju robežās piedalījusies lielo dzīvojamo māju siltināšanā, tomēr M. Tīdens atzīst, ka darba vēl esot gana daudz.
“Būtu vajadzīgi aptuveni 200 miljoni eiro, lai pilnībā visas ēkas nosiltinātu. Ne mazāk svarīgi ir izprast, uz kuru laiku attiecināti minētie procenti – uz šodienu vai kopumā? Uz 90. gadu? Ja no valsts puses iedzīvotājiem būs pieejamas atbalstošas programmas, tad, jāsaka, tā ir lieliska investīcijas iespēja, jo ļauj procesu padarīt efektīvāku, samazinās enerģijas patēriņš.
Manuprāt, tas, ka ES Zaļā kursa ietvaros tagad būs jāsiltina visas mājas, vērtējams tikai labi.
Ja reiz Latvija ir pievienojusies Zaļajam kursam, protams, ar runāšanu vien nepietiks, tam jāparādās arī darbos,” pārliecināts ir Liepājas pašvaldības pārstāvis.
Rosina veidot energokopienas
“Ēkas ir lielākais enerģijas patērētājs Eiropā, tāpēc būvniecības nozarei ir būtiska nozīme ES enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanā,” saka EP deputāte Dace Melbārde (“Jaunā Vienotība”/ETP), ar to pamatojot, ka šāda vienošanās ir nozīmīgs solis ES plāna “REPower EU” īstenošanā.
Viņa uzsver, ka 2022. gada maijā uzsāktā plāna mērķis ir ne vien panākt lielāku enerģijas ietaupījumu un zaļās enerģijas izmantošanu, bet arī ilgtermiņā panākt ES enerģētisko patstāvību, jo īpaši neatkarību no Krievijas fosilā kurināmā importa.
“Uzlabota energoefektivitāte samazinās atkarību no enerģijas importa, samazinās emisijas un kopumā pozitīvi ietekmēs izaugsmi,” skaidro D. Melbārde.
“Ja raugāmies uz ES kopumā, tad vidēji 75% ēku ir energoneefektīvas. 2021. gadā 42% no ES patērētās enerģijas tika izmantota ēkās, turklāt ēkas rada 1/3 no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām.
Ēku energoefektivitātes direktīvas pārskatīšana un panāktā vienošanās starp EP deputātiem un ES Padomi izvirza ambiciozākus mērķus dalībvalstīm jaunu 0 emisijas ēku būvniecībā un esošo ēku energoefektivitātes kāpināšanā.
Ieguvumi no plāna īstenošanas ir gan iedzīvotājiem, jo samazinās rēķini par mājokļa uzturēšanu, gan ES dalībvalstīm kopumā,
jo samazinās gāzu emisijas un atkarība no kurināmā importa,” pārliecināta ir D. Melbārde.
Parlamenta deputāte novērojusi, ka Latvijā līdz šim lielākie izaicinājumi bijuši saistīti ar lielo daudzdzīvokļu māju siltināšanu.
“Lai to mainītu, ir nepieciešams aktīvs vietējo pašvaldību darbs ar iedzīvotājiem, laba partnerība ar valdību ES finanšu instrumentu izmantošanā, kā arī iedzīvotāju izglītošana par iespējām un ieguvumiem.
Tāpat Latvijā būtu vērtīgi rosināt vietējo energokopienu veidošanos, lai paši iedzīvotāji vairāk apvienotu spēkus energoefektīvākas un zaļākas dzīves telpas veidošanā, tajā skaitā mērķtiecīgāk apgūstot ES fondu finansējumu.”
Reālā dzīve saliks pa plauktiem
Nedaudz skeptiskāku nostāju pauž EP deputāts Andris Ameriks (“Gods kalpot Rīgai”/S&D). Viņaprāt, kopš brīža, kad sāka runāt par Zaļo kursu Eiropā, mainījušās vairākas lietas, tomēr ne viss vērtējams ar plus zīmi.
“Pozitīvi vērtējamas tās, kuras vērstas uz izaugsmi tehnoloģijās, atkritumu šķirošana, saules un vēja izmantošana, tomēr ir vairākas lietas, kuras, manuprāt, ir stipri pārspīlētas, un tām ir politiska nokrāsa. Skaidrs, ka tas ļauj likt politiskos akcentus, tomēr es gribētu domāt, ka reālā dzīve noliks visu savās vietās.
Nulles emisija no 2030. gada nav reāli, tuvāko piecu gadu laikā tā ir pilnīga utopija. Iedzīvotājiem nav pietiekamu resursu.
Kā piemēru varam apskatīt Rīgas paneļu mājas. Cilvēki šādās jomās ir ļoti pasīvi, viņus grūti pierunāt kaut soli spert pretī, bet mēs tagad vēlamies panākt nulles emisiju. Tas ir absurds, lai gan tiek akcentēts kā virsmērķis.
Paies pieci gadi, un tad redzēsim reālo situāciju. Pieņemot šādus lēmumus, tomēr būtu jāskatās caur filtru – viens ir politisks skatījums, pavisam cits – reālā dzīve un tās iespējas,” stingri saka A. Ameriks.
Viņaprāt, aptuveni 2/3 ES dalībvalstu nav pietiekamu resursu, lai jaunās mājas būvētu pēc minētajiem noteikumiem, vēl jo vairāk, ja rēķināmies ar Ukrainas atbalsta programmu un daudziem citiem pasākumiem, cīņu ar inflāciju.
“Runājot par ēku renovāciju un atjaunošanu, godīgi sakot – brīnos. Ņemot vērā manu pieredzi politikā, man nav skaidrs, no kurienes šie procenti tiek ņemti? Tie ir pilnīgi atrauti no dzīves, absolūti teorētiski modeļi un nav saistīti ar līdzekļu avotiem.
Ir sajūta, ka šobrīd dzīvojam greizo spoguļu karaļvalstī.
Jāsaprot, ka par šiem izvirzītajiem mērķiem nākotnē kādam tāpat būs jāatbild. Katrai nacionālajai valdībai ES ir ļoti nopietni jāizvērtē šīs lietas. Latvijā izveidota vesela ministrija, kas tērē nodokļu naudu, analizē un vērtē tās virzību – tai būtu jābūt pirmajai, kas uz to skatās reāli.
Būtu vajadzīga ļoti profesionāla un izvērsta enerģētikas pozīcija – ko mēs varam darīt, cik ātri un kādi līdzekļi mums pieejami. Tikai pēc tam varam reāli runāt, mētāšanās ar mīklainiem skaitļiem un politiskiem lozungiem pirms vēlēšanām pie nekā laba nenovedīs.”
Šobrīd gan vienošanās ir neformāla, lai tā kļūtu par likumu, tā jāapstiprina gan Parlamentam, gan Padomei. Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja par tekstu balsos 23. janvārī.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.
