Aizbrauca, kad māja sāka drebēt

”Šis nav stāsts par to, ka mums visa ir ļoti daudz, bet par to, ka mēs zinām, ko nozīmē, ka nekā nav,” humānās palīdzības noliktavu Vaiņodes kultūras nama mazajā zālē izrāda vadītāja Daiga Tihomirova.

Bēgļiem nepieciešamo jau koordinē biedrība ”Tabitas sirds”, taču vaiņodnieki sanesuši ļoti daudz mantu. Apģērbs, higiēnas preces un pat burciņas ar konservējumiem. D. Tihomirova stāsta, ka kāda vecāka sieviete atnesusi vienu šampūna pudelīti, lai ņemot, varbūt noderēs. Mainīgajos laikapstākļos bērni sākuši slimot, no Liepājas atvestas nepieciešamās zāles.

Vaiņodes pagasta pārvaldes vadītājs Mārtiņš Mikāls pastāsta, ka internāta pirmajā un otrajā stāvā jau iepriekš dzīvoja ukraiņi ar darba vīzām, kuri strādā uzņēmumā ”Daiļrade koks”.

Ģimenēm, kuras izbēgušas no kara, iekārtota kopīga virtuve, kurā pagatavot maltītes. ”Lai viņiem būtu arī sava dzīve,” saka M. Mikāls.

Viņš stāsta, ka ukraiņus aicinās skatīties handbola spēles, apmeklēt pasākumus kultūras namā, esot arī kādas ieceres kopā ar tūrisma organizatoriem, taču vispirms jāļauj cilvēkiem aprast un iedzīvoties.

Ar ”Kurzemes Vārdu” aprunāties piekrīt Ļena, Oksana un Alīna.

Viņu vīri ir brāļi, ģimenes devušās bēgļu gaitās kopā. Ceļā gan devās divi brāļi, kuriem ir trīs bērni. Alīnas ģimenē ir divi. ”Viņu nelaiž prom no Ukrainas, jāsargā sava zeme,” saka Alīna.

Ļena ar vīru dzīvo Odesas tuvumā, ap 60 km no pilsētas. Pagājušā gada oktobrī abi atbrauca uz Latviju strādāt. ”Pirmo reizi mūžā izbraucām uz ārzemēm. Pāris mēnešus nostrādājām Rīgā un tad aizbraucām uz mājām nosvinēt jauno gadu. Atgriezāmies Latvijā, šoreiz Tukumā. Tad sākās karš. 24. februāra rītā savācām mantas un devāmies mājās,” viņa pastāsta.

Nedēļu tur bijis normāli, bet tad sākās apšaudes, sprādzieni. ”Kad māja sāka drebēt, sapratām, ka jādodas prom,” saka Ļena.

Tēvs karo, brālis karo

Lielā saime satikusies Rumānijā, tur visvienkāršāk bijis tikt pāri robežai. Braukuši cauri Ungārijai, Slovākijai, Polijai, gulējuši baznīcās, stadionā. Pirmās naktsmājas Latvijā bijušas Bauskas slimnīcā. Pēc septiņām dienām bēgļi bija Rīgā. Nosūtīti uz Vaiņodi, jo tikai šeit bijusi iespēja izmitināt pavairāk cilvēku.

”Tobrīd bijām 13 cilvēki, pēc tam vēl ieradās četri mūsējie. Rīgā nedaudz nomierinājāmies, lai gan… mēnesi dzīvojām vienās asarās.

Mūs šeit tik labi uzņēma, esam paēdināti, apģērbti, bērniem ir viss nepieciešamais. Ko palūdzam, visu mums sagādā,” Ļena ir ļoti pateicīga.

Ar ukraiņiem, kas šeit jau dzīvoja, iepazinušies, bet esot no ļoti atšķirīgiem valsts reģioniem. ”Viņiem pašlaik ir iespēja kā braukt mājās, tā palikt šeit. Visi esam no Ukrainas, bet ne jau tāpēc visu laiku komunicējam. Droši vien tāpat ir pie jums,” Ļena saka.

Visvairāk par visu sievietes grib uz mājām. ”Iedomājieties, Alīna ir šeit, bet vīrs – tur. Pirmo mēnesi viņa staigāja kā tikko no krusta noņemta, raudāja katru dienu, bērni prasījās uz mājām. Mūsu vīri ir te, mums mierīgāk ap sirdi, tomēr tur palika mūsu tuvinieki. Oksanas brāli iesauca karot. Mans brālis dienēja pie Luhanskas.

Aprīlī viņam bija laiks atgriezties mājās, trīs gadus nokalpojis. Demobilizāciju atcēla, jākaro, līdz viss beigsies. Tēvs aizstāv Odesu,” izstāsta Ļena.

Alīnas vīrs ir vietējā zemessardzē, kas apsargā ciemu. Daudzas mājas ir tukšas, jāuzmana, lai marodieri nepiestaigā. Palikuši lopi, par kuriem jāparūpējas. ”Tur pagaidām tik traki nešauj,” saka Alīna. Ne visiem esot iespējas braukt prom – citam naudas nav, citam vienkārši neesot, uz kurieni.

Sievietes internetā lasa un skatās Ukrainas ziņas, taču tur par uzbrukumiem ziņojot minimāli, bez detaļām, jo tas nav atļauts. ”Visiem ir bail. Pilsētā ievēro komandantstundu, pēc septiņiem vakarā aizsedz logus, lai gaisma nespīd uz āru,” atzīmē Ļena.

Mājās jau kartupeļus stāda

Kad Ļena ar vīru pirmoreiz ieradās Latvijā, bijis ļoti grūti. ”Esam svešinieki šai zemē, to paši sapratām, un cilvēki pret mums kā pret svešiem arī izturējās. Tagad viss ir citādi. Strādāju ”Daiļrade koks”, kur uzņēma ļoti labi. Cik nu strādāju, jo tagad mans bērns saslimis. Daru visu, ko saka, – te pieslīpēt, tur pienest. Ir labi, ka ir darbs. Mūs taču nevarēs uzturēt visu laiku,” viņa pauž.

SIA ”Daiļrade koks” valdes loceklis Edgars Treimanis apstiprina, ka viens no bēgļiem pieņemts darbā, taču nevarot neko komentēt, vai uzņēmums varēs vēl piedāvāt darba vietas. ”Lielākā daļa atbraukušo ir bērni, nav potenciālu darbinieku. Domājam, kā palīdzēt, kopā ar pašvaldību. Tomēr pašreiz ir ļoti sarežģīta situācija, lai prognozētu, kas būs pēc mēneša vai diviem, vai varēsim kādu pieņemt,” viņš saka.

Uzņēmumam tagad akūti svarīgi tikt galā ar citu problēmu loku – materiālu sadārdzinājumu, to iegādes tirgu pārorientēšanu un to, vai klients būs ar mieru pirkt produkciju par augstāku cenu.

Oksana un Alīna ar prieku piekritušas darba piedāvājumam gatavot ēst bērnu grupai un audzinātājām. Oksana ir pavāre, Ukrainā strādājusi bērnudārzā un skolā. ”Es jūtos savā stihijā,” viņa saka un ir pateicīga par darba iespēju, jo varot būt tepat uz vietas un kopā ar saviem bērniem.

Bērni pārsvarā mācās tiešsaistē, arī Ukrainā pašlaik skolas un bērnudārzi klātienē nestrādājot. Trīs sākumskolnieki iet uz Vaiņodes vidusskolu, divi – uz vietējo bērnudārzu, pastāsta M. Mikāls.

”Mūsu bērni ātri aprod. Drīz viņi jau latviski sāks runāt,” saka Oksana. Sievietes priecājas, ka daļu bērnu ved uz peldbaseinu, piedāvā deju un sporta nodarbības.

”Pie jums ir auksts un lietus līst. Pie mums koki plaukst, pilnā sparā rit pavasara darbi, apsēj laukus, cilvēki kartupeļus stāda. Tāpat uz darbu iet, naudu vajag. Dzīve turpinās. Ir bail, jo nezinām, kas notiks rīt. Mums skolā par karu stāstīja. Jā, bija šausmīgi, valdīja bads. Nekad neiedomājos, ka savā dzīvē to pieredzēšu un mani bērni arī,” stāsta Oksana.

Ciemā esot vecmāmuļa, kurai tuvojas 90 gadu. 24. februārī uzreiz zinājusi, ko darīt, – ”nesam pagrabā pārtiku, slēpjam, veidojam krājumus, jo es zinu, kas ir karš, es to visu jau esmu redzējusi”.

“Mani šeit ļoti silti uzņēma“

Saruna ar 36 gadus veco Annu no šobrīd Krievijas armijas okupētā Zaporižjas apgabala norit, asarām mijoties ar priecīgu smaidu. Anna raud, kad stāsta par notiekošo Ukrainā, un smaida, kad atceras, cik sirsnīgi viņu savā pulkā uzņēmis Liepājas veikala ”Elvi” darbinieku kolektīvs.

Anna gan nav uzskatāma par bēgli, jo brīdī, kad Krievija iebruka Ukrainā, viņa ar vīru un četrus gados veco dēlu bija Latvijā. Ukrainā ģimenei bija jāatgriežas 25. februārī. ”Mēs nevarējām atgriezties,” viņa saka.

Annas vīrs Konstantīns ir Latvijas pilsonis, liepājnieks. Abi iepazinušies pirms desmit gadiem. Jau 2014. gadā, kad Krievija iebruka Ukrainā, Konstantīns mudinājis Annu pārcelties uz Latviju, taču viņa vilcinājusies pieņemt šādu lēmumu. ”Man tur bija darbs, daudz pūļu un līdzekļu bijām ieguldījuši savā mājā,” viņa saka.

Pirms dažiem gadiem, sākoties kovida pandēmijai, Anna šeit ieradusies, lai noformētu pagaidu uzturēšanās atļauju, pēc kā ģimene atgriezusies Ukrainā.

”Vīrs dzīvoja gan šeit, gan tur [Ukrainā], taču es ar dēlu lielākoties Ukrainā. Tur man bija darbs, es skolā strādāju par skolotāju,” stāsta Anna.

Pērnā gada rudenī Krievija sāka savilkt savu armiju pie Ukrainas robežas. ”Taču mēs līdz pēdējam neticējām, ka būs karš,” pauž Anna.

Šī gada februārī Anna, Konstantīns un viņu dēls atkal atbraukuši uz Liepāju, lai nokārtotu dažas lietas, bet 25. februārī viņiem bija jālido atpakaļ uz Ukrainu. Līdz ar to Latvijā ieradušies bez bagāžas, vien virsdrēbēs un maiņas apģērbā. ”24. februāra naktī pamodos, un vīrs teica: ”Nezinu, kā lai tev to pasaku…”” (Annai raudot aizlūst balss).

Reiss, ar kuru ģimenei bija jālido uz Kijivu, atcelts. 25. februārī Krievijas armija sākusi bombardēt Annas pilsētu.

”Vīrs, visu laiku vēloties mani no Ukrainas savākt, šķiet, juta. Viņš teica, ka esam briesmās, mums ir bērns… Tas ir brīnums, jo visu izšķīra viena diena, lai gan iepriekš vēlējāmies pirkt lidmašīnas biļeti uz reisu 22. februārī.”

Kad Krievijas armija sākusi bombardēt viņas pilsētu, sazināties ar vecākiem Anna vairs nav varējusi. Ar viņiem izdevies sakontaktēties vien 2. martā.

”Ja godīgi, visu šo laiku biju kā zombijs. Tik baisi… Tur ir visi tavi tuvinieki, bet tu par viņiem neko nezini. Viņi slēpās pagrabā. Tagad mūsu pilsēta ir okupēta.”

Kad Liepājā ģimene uzturējusies īslaicīgi, tā mitinājusies pie Konstantīna mammas. Taču saprotot, ka atgriezties savā mājā Ukrainā kādu laiku vairs nevarēs, ģimene šeit noīrējusi dzīvokli – bez mēbelēm, sadzīves tehnikas, ar iesāktu, bet nepabeigtu remontu. ”Sadzīves apstākļi mums ir jautri – plauktu vietā kastes, griesti un sienas bez apdares, bet, kāda starpība, galvenais, ka ir, kur dzīvot,” pauž sieviete.

Ģimene sapratusi, ka ar vienu vīra algu šeit izdzīvot nespēs. Anna izlēmusi, ka arī viņai jāmeklē darbs. Piezvanījusi uz veikalu ”Elvi” un painteresējusies, vai tur ir vakance. Saņēmusi apstiprinošu atbildi, vēlējusies sākt strādāt jau uzreiz.

Tā kā viņa nav bēgle, nekāds pabalsts vai cita veida atbalsts Annai nepienākoties. Pat pie ģimenes ārsta nevarot pierakstīties, ja līdz šim nav strādājusi un maksājusi nodokļus Latvijā.

Taču, lai arī šeit dzīve jāsāk no nulles, Anna ne mirkli nesūdzas. Jaunā sieviete ir ļoti pateicīga, ka Jūras ielas veikalā ”Elvi” viņa pieņemta darbā par palīdzi, lai gan tirdzniecības sfērā nekad nav strādājusi, arī valsts valodu nepārzina, pagaidām vien iemācījusies atsevišķas frāzes. ”Elvi” viņa cep smalkmaizītes, izvieto produkciju plauktos utt.

”Mani šeit ļoti silti uzņēma, izturējās ar lielu sapratni. Kad mani iepazīstināja ar kolektīvu, daži cilvēki mani pat apskāva. Biju tik laimīga, ka esmu pieņemta darbā, esmu ļoti pateicīga veikala vadītājai Sandrai Remai,” viņa smaidot saka. ”Kā jau teicu, nekādas mantas no Ukrainas neatvedām.

Man bija tikai sarkanas bikses, bet veikala vadītāja sacīja, ka darbam nepieciešams tumšs apģērbs un ērti apavi – botas. Tas bija mēneša vidus, bet vīram algu izmaksā tikai mēneša beigās. Mums nebija pat lieku 20 eiro, lai nopirktu apģērbu.

Taču ”Elvi” man iedeva naudu, lai man būtu iespēja iegādāties džinsus un botas. Man tas bija milzīgs pārsteigums. Nu, kā tā?! Esmu tikko sākusi strādāt, cilvēki pat nezina, vai spēšu pildīt sev uzticētos pienākumus, kas zina, varbūt pievilšu, taču man uzdāvina naudu, lai varu iegādāties sev nepieciešamās lietas! Par to esmu bezgalīgi pateicīga mūsu priekšniecībai. Raugi, man, to stāstot, pat zosāda uz rokas…”

Strādājot veikalā, Annai pie apģērba piesprausta vizītkarte ar viņas vārdu un Ukrainas karogu. Tas tāpēc, lai pircēji zinātu, ka viņa ir no Ukrainas, un izturētos ar sapratni, jo Anna nevar ar viņiem komunicēt latviski. Daži veikala apmeklētāji gan nav slēpuši nepatiku par to.

”Es ļoti gribu atgriezties Ukrainā. Mums tur ir tik skaista māja – dzeltens jumts, dzeltenas durvis… Vīrs strādāja vairākās darbavietās, lai nopelnītu naudu mūsu mājai. Tajā ir ielikta dvēsele. Šeit man viss ir svešs. Par laimi, man tagad ir darbs, tas aizņem domas, un arī diena paiet ātrāk. Zinu, ka tik ātri, kā gribētos, Ukrainā atgriezties nevarēsim, bet kādu dienu noteikti dosimies atpakaļ,” pauž pārliecību Anna.

“Vēlamies būt noderīgas“

Tā teica divas no Dnipro atbraukušās jaunās ukrainietes, kuras sestdien Liepājas Olimpiskā centra fitnesa klubā vadīja vairākas iepazīšanās nodarbības interesentiem, kuri gribētu trenēties vai nu pie Neļas Macukas, vai Jekaterinas Nazarenko.

Dzīvojot Dnipro, abas nebija pazīstamas, bet iepazinās, kad, bēgot no kara un apšaudēm, satikās Liepājā.

Neļa ir trīs bērnu mamma un profesionāla fitnesa trenere, dietoloģe. Viņai piederēja pašai sava studija. Jekaterinai divi bērni, strādājusi par eksporta menedžeri alumīnija sakausējumu uzņēmumā, pēc izglītības matemātiķe.

Tā kā savulaik nodarbojusies ar mākslas vingrošanu un kļuvusi par sporta meistara kandidāti, sports vienmēr aizrāvis. Pirms desmit gadiem apguvusi zinības par fitnesu un īpaši aizrāvusies ar gaisa jogu. Pēc sava pamatdarba Dnipro vadījusi šīs nodarbības sievietēm. Tagad, kad jaunajās dzīves vietās iekārtojušās un nedaudz ar pārmaiņām apradušas, abas sāka meklēt darbu.

N. Macuka: ”Man ir vajadzīgs darbs, jo nav zināms, kad Ukrainā beigsies karš un varēšu braukt atpakaļ uz savām mājām, atkal dzīvot ierasto dzīvi. Tagad, šeit esot, bērni grib ēst katru dienu un ir kaut kādas bāzes vajadzības, kas jāapmierina, bet, lai to izdarītu, man vajag kaut ko nopelnīt. Mans un Jekaterinas vīrs tagad aizstāv mūsu dzimteni un, kā vien var, joprojām kaut kā cenšas atbalstīt savas ģimenes, bet ar to nepietiek.

Ļoti labi saprotu, ka man šeit jāstrādā un kaut kas jānopelna, lai nodrošinātos ļaunākajam gadījumam… Domāju par vīru…” (Neļas balss aizlūst.)

Otra lieta, kāpēc abas treneres meklē iespēju strādāt, ir iespēja būt cilvēkos, sabiedrībā. ”Vismaz kaut nedaudz gribas sajusties kā agrāk, kā savā ierastajā dzīvē tur, mājās,” piebilst Neļa. ”Visu laiku dzīvot bailēs un stresā par tuviniekiem, kas palika Dnipro, klausīties jaunākās ziņas par karu Ukrainā arī ilgi nav iespējams.”

J. Nazarenko stāstīja, ka nu jau trīs nedēļu laikā, kopš ar bērniem dzīvo Liepājā, esot mazliet iejutušies un treneres darbs, tāpat kā Neļai, viņai būtu ļoti, ļoti vajadzīgs.

Kamēr bērni vēl labi nepazīst pilsētu un uz skolu un treniņiem brauc ar sabiedrisko transportu, viņa, lai justos drošāk, meitu un dēlu pavada uz nodarbībām. Tāpēc, strādājot par treneri, varētu savu laiku koordinēt. ”Vēl jau arī tas, ka man tiešām gribētos būt noderīgai šejienes sabiedrībai, dot to, ko es zinu un protu.”

Abas ukrainietes sarunas laikā teica ļoti lielu paldies liepājniekiem par atsaucību un pretimnākšanu. Esot piedzīvojušas tikai labvēlīgu attieksmi un būs ļoti priecīgas, kad atradīs darbu, lai varētu uzturēt sevi un bērnus.

12Skatīt galeriju