Laikrakstos un interneta portālos, arī liepajniekiem.lv, lasāmi dažādu firmu vilinoši piedāvājumi ar algu līdz 1200 eiro mēnesī, dzīvošanu komfortablā dzīvoklī, nodrošinātu transportu no un uz darbavietu utt.

Taču, kā rāda cilvēku pieredze, pilnībā tiem uzticēties nevar, jo situācijas, kad kāds ir piekrāpts, dzirdamas arvien biežāk.

Iemaksā un parāda pigu

Zintis (vārds mainīts) ir celtnieks. Līdz brīdim, kad Latvijā sākās krīzes laiks, darba bija pārpārēm, līdz ar to ienākumi stabili – vairāki simti lati mēnesī. Tagad viss ir mainījies. “Pastāvīgu darbu atrast ir grūti, gadās haltūras, kur nopelnīt pāris desmitus latu, un tas arī viss,” viņš stāsta. Paziņas ieteikušas sazvanīties ar cilvēku, kurš varot palīdzēt nokārtot darbu Vācijā. “Satikāmies, visu izrunājām. Viņš man deva laiku padomāt. Galu galā nolēmu piekrist. Vienojāmies, ka ieskaitīšu viņam 100 latus, lai gan prasīja vairāk. Stāstīja, ka nauda nepieciešama ceļa izdevumiem, dokumentu noformēšanai utt.,” atminas Zintis.

Aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, Zintim radušās, kad izbraukšanas dienā pienācis zvans no labdara un viņš teicis, ka izbraukšana jāatliek par pāris dienām, jo saplīsusi viena no automašīnas detaļām. Līdzīgas atrunas sekojušas vēl vairākas reizes. “Slikts cilvēks nerādījās, turklāt man viņu bija ieteikuši paziņas,” vēl joprojām tam nespēj noticēt Zintis. Turklāt līdz ar viņu turp grasījās braukt vēl viens vīrietis. Kad beidzot Zintis un līdzbraucējs sapratuši, ka nekas nesanāks, naudu prasījuši atpakaļ, bet bez panākumiem. “Un tagad viņš vairs nav sazvanāms. Izslēgts,” sūkstās vīrietis. Tikai pēc visa notikušā Zintis internetā uzgājis citu cilvēku komentārus, kuri ieteikuši ar šo personu nepīties, bet nu jau par vēlu kaut ko labot.

Paredz sodu ar brīvības atņemšanu

Kā pastāstīja Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka palīdze Jolanta Knīse, Liepājas policijas iecirknī šogad ir uzsākti vairāki kriminālprocesi par krāpnieciskām darbībām, solot iekārtot darbā ārzemēs. Šīs krāpnieciskās darbības veikušas privātpersonas, kuras faktiski apvārdo cilvēkus un, izmantojot viņu uzticību, gūst materiālu labumu – avansa veidā par saviem pakalpojumiem. Pagaidām nav saņemts neviens ziņojums par kādas konkrētas firmas nelikumībām.

Laika posmā no šā gada februāra vidus līdz marta vidum kāds 1987.gadā dzimis vīrietis ievietoja sludinājumus interneta portālā, piedāvājot interesentus iekārtot darbā. Viņš prasīja it kā niecīgu avansu – 20 latu, taču pakalpojumu, protams, nesniedza. Pret jauno vīrieti ierosināti vairāki kriminālprocesi par šādām darbībām un lielākā daļa no tiem jau nodota kriminālvajāšanas uzsākšanai pēc Krimināllikuma 180. panta – zādzība, krāpšana, piesavināšanās nelielā apmērā. “Šis vīrietis labi pārzināja vidi, kurā pats kādreiz strādājis Zviedrijā, tādēļ ticami varēja par to stāstīt. Taču daļai potenciālo strādnieku radās aizdomas un viņi vērsās policijā,” pastāsta J.Knīse. Jāpiezīmē, ka minētais Krimināllikuma 180. pants, paredz: sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem vai arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 60 minimālajām mēnešalgām.

Šā gada sākumā tādu pašu rūpalu piekopa kāds 1989. gadā dzimis jaunietis, kurš gan naudas summu, gan mēroga ziņā darbojās plašāk. Sludinājumi ar darba piedāvājumiem tika ievietoti dažādos portālos, tādējādi iespējamie darba ņēmēji meklēti vairākās Latvijas vietās. Divi no apkrāptajiem vērsušies Liepājas policijā. Jaunietis, kurš jau agrāk bija policijas redzeslokā par noziegumu izdarīšanu, tika noskaidrots.

J.Knīse piebilst, ka piedāvāt darbu var tikai licencētas firmas, kas ar to nodarbojas likumīgi, tādējādi šādas personas tiek sauktas pie atbildības ne tikai par krāpšanu, bet arī par nelikumīgu uzņēmējdarbību. “Viennozīmīgi, šie nav vienīgie gadījumi – tādi bijuši arī iepriekš. Ir personas, kuras jau sauktas pie atbildības, taču ne visi apkrāptie vēršas pēc palīdzības,” zina teikt policijas pārstāve.

Aizvilina un apkrāpj

Viena no firmām, kas piedāvā darbu ārzemēs, ir SIA “Baltresurs”, kas savu piedāvājumu doties uz Spāniju ievietojis arī liepajniekiem.lv sludinājumu sadaļā. Lai arī viņiem ir licences, Mārtiņš (vārds mainīts) stāsta, ka uzticēties viņiem nevar vairāku apsvērumu dēļ. “To izveidoja cilvēks ar domu no darba meklētāja noslaukt naudu brīdī, kad tas būs atvilināts galapunktā,” atklāj Mārtiņš. Par to, kā apkrāptajiem dzīvot tālāk, domāts netiek. Ideja un sistēma, kā apkrāpt cilvēkus, dzimusi laikā, kad šis cilvēks, arī darba meklējumos, atradies Spānijā. Pēcāk Rīgā radies “Baltresurs”. Liepājnieks par to zina, jo pašam piedāvāts iesaistīties, palīdzot sameklēt potenciālos braucējus. Zinot šī darba aizkulises, Mārtiņš atteicies.

“Darbs tur it kā ir, bet nopelnīt nevar. Kad jāsāk maksāt, tiek izdomāti dažādi iemesli par ko atvilkt no algas. Tiek teikts, ka spāņi maz maksā,” atminas Mārtiņš, jo paši vāc ražu, un viesstrādniekiem tiek dots tas, kur īsti nopelnīt nevar. Mārtiņam sākotnēji solīts, ka būs jāvāc mandarīni. Galu galā pielikts pie apelsīniem, kur maksāts divas reizes mazāk. Piespiedu kārtā viņš strādājis, lai neizmestu no dzīvokļa uz ielas.

Par to, ka “Baltresurs” nav mainījies, Mārtiņš pārliecinājies, piezvanot uz Spāniju un apjautājoties par iespējām. Situācija tā pati: darba nav, un vietās, kur varētu nopelnīt, strādā paši spāņi. “Satiku cilvēku, kurš pirms mēneša no turienes atgriezies. Un viņš man vēlreiz pastāstīja to pašu. Viss notiek tāpat. Vēl vairāk, starpnieki iesaka cilvēkiem iet uz veikaliem zagt pārtiku, jo nav naudas ēšanai,” šausminās Mārtiņš.

Sazinoties ar SIA “Baltresurs” direktoru Aleksandru Zavjalovu, viņš kategoriski noliedza izskanējušo informāciju un uzskata, ka šos apmelojumus izplata konkurenti. Uzņēmumam ir Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegta darbiekārtošanas pakalpojuma licence. “Vai zināt, cik sarežģīts process jāveic, lai tādu saņemtu? Turklāt aģentūra pārbauda, vai iesniedzējs nav iepriekš sodīts utt.” radušos situāciju atspēko “Baltresurs” pārstāvis. “Ja būtu kādas pretenzijas, tad tās saņemtu gan mēs, gan arī NVA, kas nekavējoties sāktu pārbaudes. Līdz šim nekas tāds nav noticis.”

SIA “Baltresurs” pastāv piecus gadus. Aizbraukušie cilvēki Spānijā vāc augļus un dārzeņus, sortiments mainās līdz ar gadalaikiem. “Mums ir oficiāls partneris Spānijā, ar kuru noslēgts starpniecības līgums, kurā norādīts, ka mēs viņam savācam cilvēkus, bet viņš – viņus pieņem,” pastāsta A.Zavjalovs. Komisijas maksa, kas jāsamaksā, lai tur nokļūtu, ir 140 lati jeb 200 eiro. Pirms tam cilvēks ar “Baltresurs” noslēdz darba iekārtošanas līgumu, kurā rakstīts, ka firma uzņemas pilnu atbildību par šo cilvēku. Turklāt partneris Spānijā iebraucējus sagaida, palīdz iekārtoties un ir klāt brīdī, kad tiek noslēgti līgumi ar darba devējiem. Kopijas tiek atsūtītas arī “Baltresurs”, kas savukārt tās pārsūta NVA. “Uzskatu, ka strādājam normāli. Protams, kā jebkurā biznesā var būt dažādas situācijas, bet neesam firma, kas krāpjas,” norāda A.Zavjalovs, piebilstot, ka vieglāk būtu atdot naudu klientam atpakaļ, nekā pēc tam dzirdēt sliktas lietas par uzņēmumu. “Mums tas nav izdevīgi,” viņš uzsvēra. Jāatzīmē, ka jau iepriekš A.Zavjalovs interneta portālos ir manījis, ka par viņiem tiek izplatīta ne pārāk glaimojoša informācija. Viņš vēlētos atrast vainīgos, jo pagaidām rakstītajam nav guvis apstiprinājumu.

Gadās arī nepateicīgie

Savukārt Ritvaram (vārds mainīts) ir pavisam cits stāsts. Šoreiz – par cilvēku nepateicību. Ritvars jau gandrīz gadu strādā Slovākijā. Darbs līdz šim veikts labi, tāpēc viņam un vēl pieciem strādniekiem piedāvāts atvest strādātgribošos. “Ja es būtu iepriekš paredzējis ar ko tas beigsies… To ir grūti aptvert,” rūgti saka vīrietis.

Problēmas sākušās brīdī, kad transportējamo pusē uzradušies līderi, kas izteikuši savu neapmierinātību ar apstākļiem. Vēl vairāk Ritvaru sarūgtinājis tas, ka dažam būtībā darbs nemaz nav bijis nepieciešams, jo saņēmuši valsts darbā nopelnītu pensiju tepat Latvijā. Viņu uztverē grūtības bija tajā apstāklī, ka ceļā uz darbu jāpavada pusotra stunda un tikpat daudz atpakaļ. Tāpat dzīvošana istabās pa trim, astoņiem un 10 cilvēkiem viņiem likās nepieņemama. Nepatika, ka ir tikai divas dušas, nav internets un veļas mazgājamā mašīna. “Tos 32 kilometrus līdz viņu darbam nobraucu 28 minūtēs!” pārspīlējumus atspēko Ritvars. “Turklāt privātmājā pirmajā stāvā atbrīvojās vēl divas istabas.” Runājot par algu, samaksa pienācējiem, protams, ir mazāka. Tas tiek praktizēts arī citās darbavietās. Darbs ir uz speciāla elektroiekrāvēja, kājām nav jāstaigā. “Mēs līdzīgu darbu darām ejot kājām, norma mums – 1000 iepakojumi. Nav viegli, bet ir taisīts arī pa 1500,” saka Ritvars.

“Nesaprotu, kā nav kauna! Cilvēkus apkrāpj, pamet vienus, bet te viņiem iedod dienu atpūsties, sarūpē ēdienu pēc ceļa… Gribētu, lai viņi paskatās acīs tiem simtiem izmisušo darba meklētāju, kuri ir apkrāpti,” nesaudzīgs ir Ritvars.

Pavisam savādāk situāciju komentē viens no nepateicīgajiem, kurš devās šajā braucienā. “Tie, kas aizbrauca sākumā, dabūja minēto – gultasvietu, ēdienu utt. Bet, kas ieradās pāris dienas vēlāk, nedabūja neko,” viņš oponē. No toreiz septiņiem aizbraukušajiem, tagad palikuši vien divi. Viņš Slovākijā pavadījis nedēļu, tad kopā ar vēl pāris ceļabiedriem braucis atpakaļ uz Latviju. “Cēlos pusčetros no rīta, strādāju – līdz astoņiem vakarā,” stāsta liepājnieks. “Režīms – trīs dienas strādā, viena brīva. Un norma – 1000 iepakojumi – nemaz nebija izpildāma, lai gan vienai sievietei tas izdevās, taču mums ir sava versija, kā tas tika paveikts…” Liepājnieks vēl pastāsta, ka no šīs darbavietas pirms latviešiem jau bija aizmukuši citu valstu strādnieki – poļi, ukraiņi u.c.