Ik gadu vasaras pirmā mēneša beigās lielākā daļa pilsētnieku pamet savus dzīvokļus, lai dotos uz laukiem un svinētu tradicionālos latviešu svētkus – Līgo un Jāņus. Ko īsti nozīmē Līgo svētki un kādas tradīcijas un kāpēc tiek ievērotas, ņemot vērā, ka Līgo un Jāņi nebūt nav viens un tas pats, kas Vasaras saulgrieži?

Īstie Vasaras saulgrieži jau aiz muguras

Pēc astronomiskā kalendāra 21.vai 22.jūnijā ir Vasaras saulgriežu svētki, kad tiek svinēta visīsākā nakts un visgarākā diena. Agrāk tad arī svinēja.

Taču mūsdienās tas, ka šos svētkus svinam pāris dienas vēlāk, ir kristīgās baznīcas nopelns, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24.jūnijā.

Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Nav īsti zināmi šo svēto īstie dzimšanas datumi. 12.gadsimtā, vācu krustnešiem sasniedzot Baltijas krastus, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem.

Pirmie bīskapi uzskatīja, ka latvieši ir ”tumši ļautiņi” un centās šos svētkus iznīdēt, taču Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Vēlāk baznīca nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai līdzīgai izpriecai.

15.gadsimta beigās vienā no savām atklātajām vēstulēm Katoliskās baznīcas bīskapiem pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas.

Tolaik Livonijā oficiāli atļauti bija tikai 3 baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki, bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās. Tādēļ Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debesskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15.augustā), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu.

Muižnieki tās piešķīra, tostarp jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.

Uguns un ūdens

Līgo vakaru un Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem, kurus mūsu valstī oficiāli svin 23.un 24.jūnijā. Jāņi ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas. Svētku pamatā bija pagāniskas tradīcijas, saistītas ar zemkopību, zemes auglības, saules un falla kultu.

Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rīta rasā.

Jāņuguni jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi, ”kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu”.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūstot spēku un auglību. Lai ”saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā.

Interesanta, bet reizē arī bīstama, ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks tos vienotu kopā.

Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālītēm ir dubultdziedinošs spēks.  

Tā kā dziesmā teikts, ka ”visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā”, Līgo pušķos liekamas gan madaras, nārbulis, rudzupuķes un magones, gan vībotnes, sarkanais āboliņš, asinszāle un citas.

Namu un pagalmu rotāšanai savukārt parasti izmanto meijas, tāpat, sargājoties no skauģiem un raganām, pie sliekšņiem pieliek pīlādžu zarus, bet grīdas pušķo ar Jāņu zālēm un kalmēm, lai no mājas izdzītu kukaiņus (sakapātas kalmes pasargā no blusu ieviešanās).

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Tradicionāli Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainagu. Ja meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, tad vainags – horizontālo jeb sievišķo.

Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām. Viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem.

Pēc Jāņiem vainagus jāizžāvē un jāglabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes.

Vainagā ievītās Jāņuzāles var izmantot arī tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem. Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā godā par Jāņa tēvu un Jāņa māti, savukārt visi pārējie tiek saukti par Jāņa bērniem.

Jāņa tēvs un Jāņa māte sagaida viesus ar pašbrūvētu alu un paštaisītu sieru, izsaka pateicību par vainagiem un zālēm un aicina Jāņa bērnus pie galda.

Tradicionāli Līgo svētku galds tiek pušķots ar Jāņu zālēm. Jāņu dienas mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka.

Līgo svētku tradīcija ir arī alus gatavošana un dzeršana. Alus simbolizē saimnieka darba sparu, apstrādājot laukus, iesējot labību, novācot ražu. Tas ir arī lauku ražības rādītājs.

Dziedāšanu jeb līgošanu jāturpina visu cauru nakti līdz saules lēktam vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju.

Burvestību, noslēpumu un mīlestības pilnā Jāņu nakts ir īstā reize nākotnes zīlēšanai. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko precēties vēlētāju likteni var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens. Piemēram, Jāņu naktī meitām jāskatās ezerā, tad tā ūdenī redz precinieku nākam. Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids ir vainagu mešana ozolā – cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku.

Un, protams, nedrīkst arī aizmirst, ka šajā maģiskajā naktī uzzied paparde, kuru jaunajiem mīlētājiem naski jādodas meklēt.

Avoti: wikipedia.org; epadomi.lv; latvia.travel; u.c.