Tas vairs nav noslēpums, ka Ziemassvētku vecītim daudzviet pasaulē ir palīgi, kas viņam atvieglo dāvanu nogādāšanu bērniem.

Arī Liepājā Ziemassvētku vecīšu un rūķu netrūkst. Ikdienā viņi maskējas par dažādu darbu darītājiem, lai Ziemassvētkos kāptu savās svētku drēbēs un dotos pie bērniem.

Ziemassvētku vecītis Ingus ikdienā strādā bērnudārzā, tādēļ veiksmīgi var novērtēt, kurš bērns uzvedies labi, bet kuram nāksies iekļūt slikto bērnu sarakstā. Taču Ingus piebilst, ka slikto bērnu sarakstu neveido. “Es bērniem pasaku, ka slikta uzvedība mani apbēdina un cenšos dot ieteikumus, kas var likt bērnam padomāt par savu uzvedību. Galvenais jau ir sagādāt prieku. Tas pārsteigums bērnu acīs, ticība tam, ka viss, kas notiek ir īsts, viņu patiesās emocijas,” uzskaita vecītis.

Par Ziemassvētku vecīti viņš kļuvis jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad sapratis, ka bērnudārzā pieaicinātie Ziemassvētku vecīši savu darbu darījuši pavirši.

“Vienmēr ir jāatceras, ka tu to dari bērnu dēļ – viņu priekam, nevis savai labklājībai.”

Viņš atzīst, ka visam, ko vecītis dara, ir jādara ar patiesu prieku, jo tad arī bērni to sajutīs un noticēs brīnumam.

Vecītis Žigimants kļūt par vecīti izdomājis pēkšņi. Bijis pieprasījums pēc Ziemassvētku vecīšiem un viņš sapratis, ka viņa plašajā pieredzē tāda tēla vēl nav. Tā kā viņš jau ilgus gadus strādā ar bērniem, sapratis – dzelzs jākaļ, kamēr karsta.

“Es jau nākamajā dienā pasūtīju sev ļoti labu tērpu ,” stāsta Žigimants.

Pēc viņa pirmā Ziemassvētku pasākuma, sapratis, ka cilvēkiem patīk tas, ko viņš dara. Tā viņš jau vairākus gadus Ziemassvētku laikā maina savu ierasto tēlu, lai no bērnu pozitīvajām emocijām smeltos prieku arī sev.
“Ziemassvētku vecīša profesija nav piemērota tiem, kas to vēlas darīt naudas dēļ! Tas vienkārši nav tas darbs!”

Taču ne vienmēr pie bērniem vecītis dodas viens. Reizēm viņam līdzi ir rūķi. Santa ir vecīša rūķis jau daudzus gadus un atzīst, ka visu gadu gaida brīnumaino Ziemassvētku laiku. “Tas ir tikai tāds uzskats, ka dāvanas dalīt var tikai vecīši! Bērniem ļoti patīk rūķi. Viņi atklātāk stāsta savus sliktos darbus, jo mums uzticas,” smej Santa.

Viņas galvenais iedvesmas avots ir viņas pašas bērni. “Viņi pasaka, kas bija labi, ko vajag darīt citādi!”

Savukārt Raivis par vecīti kļuvis studiju laikā. “Viss aizsākās 2008. gadā, kad Liepājas Universitātē studēju kultūras vadību un kopā ar saviem tā laika kursa biedriem kopīgi bija jāveic prakses radošais uzdevums – Ziemassvētku uzvedums, kurā man iedalīja svarīgāko lomu -Ziemassvētku vecītis. Tā nu sāku nopietni iejusties Ziemassvētku vecīša tēlā. Tai pat laikā, izdomāju paralēli uzdarināt pats savu vecīša tērpu. Sameklēju audumu un devos pie savas uzticamās šuvējas, kura veica visus nepieciešamos mērījumus, lai taptu pēc individuālā pasūtījuma pašam savs vecīša tērps. “

Par pieredzi Raivis saka tā: “Ir pagājuši deviņi gadi, kopš pirmo reizi uzvilku savu vecīša tērpu, taču pieredze ir tāda lieta, ko ir diezgan grūti izmērīt, jo tā veidojas no pasākumu krāšņās daudzveidības. Pieņemot to, ka katrs pasākums, kuru radām ir unikāls un neatkārtojams, pieredze ir neizmērāma.”

Arī ikdienā Raivis ir cieši saistīts ar kultūras dzīvi – viņš darbojas pasākumu organizācijā “Svinam Kopā”, kur iejūtas dažādos tēlos un vada dažādu veidu pasākumus. Tāpat viņš aktīvi muzicē muzikālā apvienībā “Vētrasputni”.

Svētku laiks vecītim Raivim aizrit ļoti noslogoti, taču viņš atzīst, ka no tā gūst neizmērojamu prieku. “Vislielāko prieku šajā laikā, protams, sniedz paši mazākie bērni, kuru dzīvesprieks un pasaules uztvere izdzīvo bērnību – ķipariņi, kas būdami tikai 3.,4. gadu vecumā ir iemācījušies tik garu un reizē sirsnīgu dzejolīti, ka, nenoliegšu, pat man – Ziemassvētku vecītim, zem aizsvīdušajām brillēm un garās bārdas norit kāda neviltota prieka asara. To tā grūti aprakstīt un izskaidrot, bet ik gadu Ziemassvētku laikā ir kāds viens vai divi bērniņi, kuri skaitot dzejolīti aizkustina tik dziļi arī manu vecīša sirdi.

Pāri visam man prieku sagādā sniegt emocijas citiem, kuriem Ziemassvētku vecītis kā tēls ir, kas īpašs šajā svētku steidzīgajā laikā.”

Jautāts, ko vecītis nedrīkst aizmirst, viņš atbild: “Noteikti – dzīvesprieku, savu dāvanu maisu un pēc labi padarītā darba labi atpūsties, lai spēks būtu ielekt ar smaidu jaunajā dienā!”