Tam, lai piemiņas vietas tiktu bagātīgi noklātas ziediem netraucēja arī otrdienas spēcīgās lietavas.

Pilsētas mērs Gunārs Ansiņš un Liepājas ebreju draudzes priekšsēdētāja Anna Petrova piemiņas vietas apciemot un nolikt ziedus paguva jau rīta pusē, pārējā draudze godināt aizgājējus devās nedaudz vēlāk.

Kopumā apmeklējot trīs vietas: pie bākas Roņu ielā 6, Šķēdes memoriālā un pie piemiņas akmens bijušā Liepājas geto atrašanās vietā.

Lai arī draudze labprāt būtu ilgāk pakavējusies piemiņas vietās, negantās lietavas ļāva vienoties vien kopīgā lūgsnā, kam sekoja ziedu nolikšana bojāgājušo piemiņas vietā.

“Savam vecvectēvam gan lieku akmeņus, tā ir tāda ebreju tradīcija. Ziedi novīst, bet akmeņi paliek mūžīgi,”

saka kāda no apmeklētājām.

Draudzes pārstāve Ilana Ivanova pamanījusi, ka atsevišķi cilvēki paguva aizbraukt arī uz piemiņas sienu Ebreju kapos.

Portālam liepajniekiem.lv viņa ieskicē skaudro vēsturi. Bāka bijusi tā vieta, kur masveidīgi tika nošauti un nogalināti vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem.

Interesanti, ka pie bākas no 10. līdz 20. jūlijam strādās pētnieku grupa, zinātnieki, kas ar īpašām tehnikām, neinvazīvām metodēm meklēs cilvēku atliekas. Šobrīd tiek skaidrots, kur ir konkrētā vieta, kur pie šīs bākas tika nogalināti un aprakti ebreju ļaudis.

Otrs nozīmīgākais punkts esot Šķēdes memoriāls, kur nogalināts lielākais Liepājā dzīvojošo ebreju skaits. Vēsture liecina, ka nacistiskā armija Liepājā ienāca 1941. gada 29. jūnijā, tolaik šeit mitinājās ap 6500 ebreju, līdz gada beigām dzīvi bija palikuši vien 1050.

1942. gada 1. jūlijā 832 ebreji, kas vēl bija palikuši dzīvi, jo bija speciālisti konkrētās jomās, un viņu ģimenes locekļi tika ieslodzīti Liepājas geto. Gadu vēlāk rudenī dzīvos palikušos 600 ebrejus pārveda uz Rīgas koncentrācijas nometnēm, tālāk uz Aušvicu.

Holokaustā izdzīvoja tikai 3 procenti no Liepājas ebrejiem.

Blakus Šķēdes memoriālam redzamā glābēju piemiņas aleja ir simbolisks atgādinājums, ka, lai gan Otrajā pasaules karā vācu okupācijas laikā lielāko daļu Liepājas ebreju nacisti nogalināja, bija liepājnieki, kas centās darīt visu, lai dzīvības glābtu. Gadījās, ka pašiem nācās maksāt ar savu dzīvību par šo cilvēcisko vēlmi – palīdzēt.

“Šodienas ebreju draudze eksistē, tikai pateicoties šiem cilvēkiem. Dienā, kad Liepāja tika atbrīvota no nacistiskās armijas, Liepājā dzīvi bija palikuši vien 25 ebreji, kurus paglāba vietējie cilvēki. Atceroties traģiskos notikumus, mēs vienmēr atceramies arī tos, kuriem pateicoties ebreju ģimenēm bija iespēja turpināt dzīvot, audzināt savus pēc kara dzimušos bērnus un mazbērnus.

Arī es esmu dzimusi pēckara laikā un piedzīvojusi savus mazmazbērnus. Tā ir liela laime, kas nebūtu bijusi iespējama bez tādiem cilvēkiem kā Johanna un Roberts Seduli. Tie bija drosmīgi ļaudis, kas palika cilvēcīgi, neskatoties uz necilvēciskajiem apstākļiem, kas tobrīd valdīja visapkārt,” pateicīga ir I. Ivanova.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.