Kā paiet tā pasaules godība

Trīs dienas turpinājās LKP pilsētas komitejas ”mantojuma” pārņemšana. Pilsētas valdes izveidotās komitejas locekļiem no sākuma grūtības sagādāja tas, ka daudzi LKP pilsētas komitejas darbinieki pēkšņi ”neatcerējās”, kur un pie kā atrodas kabinetu, seifu un skapju atslēgas. Taču, laikam rotot, vairākiem atmiņa atgriezās un atslēgas tika atdotas. Diemžēl lielākajā daļā telpu atklājās visai nepievilcīga aina: kartotēku atvilktnes izvilktas, daļa dokumentācijas jau izvākta. Priekšplānā tīšai acīskrišanai bija atstātas to cilvēku uzskaites kartītes un dokumenti, kuri no kompartijas aizgājuši. Apkopējas kambarītī starp veļas pulveriem un ziepēm atradās kāda mape, kurā bija akurāti sastādīts vācu tautības iedzīvotāju saraksts. Ar adresēm, darba vietām, dzimšanas gadiem. Tajā bija visu – pat bērnu vārdi. Kam tas bija domāts? Jaunām deportācijām? Vai arī tas ir kompartijas sludinātās tautu draudzības īpatnējs apliecinājums?

Pilsētas valdes izveidotās komisijas turpina pārņemt pučistu atbalstītāju organizāciju un iestāžu – valsts drošības komitejas, DOSAAF, LKP, kara komisariāta īpašumu. Pilsētas īpašums tagad atkal ir arī Latviešu biedrības nams, kas nodots Kultūras nama un Latviešu biedrības rīcībā. Flotes virsnieku namam jāatbrīvo telpas līdz 30. septembrim.

Pirmdien Rucavas muitas postenī tikai aizkavēta kādas zemūdeņu karaspēka daļas arhīva izvešana. Arhīvs tika aizvests atpakaļ uz karaspēka daļu.

”Līvi” ir dzīvi

Kā zīlīte gar loga rūti caur aprīļa pilieniem, kuri, protams, nav vairs tādi, kā līdz šim, aizejot garām pīpējošajam Jānītim un elektriskajai zivij ar dzīvu metāla sirdi krūtīs, pie tevis, astoņdesmito gadu tīni, trauc dzīvi ”Līvi”. Par to, ka tie vēl nav stīvi, varēsi pārliecināties pirmajā skolas dienā – 1. septembrī, ja nežēlosi vienu ”sarkano” un atradīsi Liepājā ”Daugavas” stadionu. ”Pusapaļajā” jubilejā klāt solās būt gandrīz visi – no ”Līvu” ”vectētiņa” Jura Pavītola līdz ”mazulītim” Tomasam Kleinam. Žēl, ka šos svētkus nav lemts pieredzēt savu dziesmu līdz galam neizdziedājušajam rudens vēju muzikantam Ērikam Ķiģelim.

Rindiņas no vēstulēm

17. augustā ap pulksten 13 pie tirgus gribēju iekāpt tramvajā. Ievēroju, ka vadītāja tobrīd sarunājās ar kādu vīrieti. Durvis ātri aizcirtās un savainoja man kāju, tā sāka asiņot. Esmu 90 gadus veca un šādu rīcību nebiju gaidījusi.

_____________
Arī turpmāk pārlūkosim arhīvu, lai pastāstītu, par ko vēsturiski nozīmīgajā 1991.gadā rakstīja mūsu laikraksts. Tas ir mūsu valstij izšķirīgi nozīmīgs un sarežģīts pārmaiņu laiks. Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ”Kurzemes Vārds” savukārt atguva savu pirmās brīvvalsts nosaukumu.