Kopš pagājušās nedēļas cilvēkus uz Ziemeļu fortiem vilina ne vien to bagātīgais vēstures mantojums, bet arī jauns mākslas darbs, kas tapis uz kāda bunkura sienas – sirmgalve, kura raugās jūrā. 

To radīja franču mākslinieks ar pseidonīmu Al Sticking projekta “Vagabond ages” ietvaros. “Es ceļoju pa dažādām valstīm, tiekos ar iedzīvotājiem, apgūstu viņu vēsturi un gleznoju to, ko esmu iemācījies no viņiem,” stāsta mākslinieks.

Viņš veidojis projektu 2015. un 2016.gadā. “Pagājušajā gadā biju ļoti aizņemts, taču šajā vasarā man bija daudz brīva laika, tādēļ vēlējos turpināt izzināt Eiropas valstis, to vēsturi, īpaši par Auksto karu. Mums Francijā par to mācīja ļoti maz, tādēļ es vēlējos tikties ar vēstures notikumu lieciniekiem, parunāt ar viņiem, lai gūtu patiesu vēstures versiju no cilvēkiem, kas to laiku piedzīvoja.”

Liepājā Al Sticking devies uz Sv.Annas baznīcu, kurā arī iepazinis uzgleznoto sievieti. “Jau pirmajā mirklī, kad viņu ieraudzīju, es zināju, ka vēlos viņu satikt, uzklausīt un uzgleznot. Reizēm nevar izskaidrot lietas, tās vienkārši ir sajūtas. Viņas stāsts, kurš droši vien ir līdzīgs daudzu citu tā laika liepājnieku stāstiem, bija patiess atspoguļojums tam, ko cilvēki tajā laikā pārdzīvoja.”

Mākslinieks stāsta, ka vairāk nekā jebkad iepriekš vēlējies strādāt ar šo kundzi.

“Mēs zaudējam atmiņas un vēsturi, ko šie cilvēki mums atstāj, un tas ir ļoti slikti. Mums jāklausās mūsu vecvecākos un citos vecos cilvēkos, jo viņi vislabāk zina, cik cilvēki spēj būt ļauni, un mēs atkārtosim tā laika kļūdas, ja neapgūsim vēstures mācības. Patiesībā man šķiet, ka situācija pasaulē ir visai satraucoša, tādēļ es vēlos ceļot, mācīties, gleznot un dalīties ar vēsturi.”

No Kauņas ar autobusu braucot uz Rīgu, Al Sticking internetā apskatījis bildes par Latviju. Lietuvā satikta sieviete viņam pastāstījusi par Liepāju, tādēļ viņš meklējis vairāk informācijas par pilsētu un ieraudzījis jūrā esošos bunkurus – Ziemeļu fortus.

“Es veicu nelielu izpēti par tiem – Forti būvēti 19.gadsimta beigās, izmantota kā militārā bāze Aukstā kara laikā – sapratu, ka tā noteikti ir vieta, kur jādodas!”

Viņš ar autobusu devies uz Liepāju, tad ar velosipēdu atradis Ziemeļu fortus un nav spējis noticēt savām acīm. “Visas bojātās betona būves pludmalē un jūrā – tik daudz spēcīgu nozīmju, kas bija perfekta sastāvdaļa, lai veidotu mākslas lieldarbu.”

Al Sticking fortos meklējis vietu gleznojumam, taču liktenīgo bunkuru ieraugot, uzreiz to atzinis par īsto. “Atgriezos pilsētā, runāju ar vietējiem iedzīvotājiem par savu ideju. Liepājniece Rita un viņas draugi izrādīja lielu interesi un darīja visu, lai palīdzētu manu ideju realizēt.”  Mākslinieka jaunie draugi arī palīdzējuši saskaņot gleznošanu ar pilsētas domi. “Nākamajā dienā devos uz pilsētas domi, kur visi bija ļoti laipni un ieinteresēti par manu projektu, mākslu. Ātri saņēmu atļauju apgleznot fortus.”

Visbeidzot Al Sticking varēja uzsākt radošo procesu, kam vēl bija nepieciešama sagatavošanās. Māksliniekam vajadzēja nopirkt krāsu, īrēt kāpnes, atrast pārvadātāju, lai tās aizvestu, kas nav bijis nemaz tik viegli, taču liepājnieki viņam daudz palīdzējuši.

Kad gleznojums jau bijis pabeigts, Al Sticking divreiz atgriezies fortos, lai iemūžinātu savu darbu bildēs.

“Es redzēju tik daudz cilvēku, kas tur bija ieradušies, lai redzētu gleznojumu. Viņi visi priecājās par gabaliņu mākslas uz sena betona bunkura.

Arī pilsētas dome man atsūtīja vairākas pateicības ziņas.”

Kaut arī mākslinieks Liepājā pavadīja nedēļu un divas dienas atradās fortos, gleznojot, viņš atzīst, ka ļoti izbaudījis pilsētu. “Es satiku lieliskus cilvēkus. Man ļoti patika strādāt, kad blakus viļņi triecas pret bunkuriem. Redzam, kā daba var iznīcināt kara laika celtnes. Tai ir vismilzīgākais spēks, tikai lielai daļai cilvēku mūsdienās tas nerūp. Es pateicos dabai, ka tā man ļāva tur gleznot bez sarežģījumiem – jūra nepietuvojās trepēm, kamēr es tur strādāju, taču pēc tam tā vieta tika apskalota.”

Al Sticking iepriekš bijis Prāgā, Berlīnē, Katovicē, Kauņā, kur guvis daudz informācijas. “Šobrīd caur Tallinu mēroju ceļu uz Sanktpēterburgu, taču pēc tam došos uz Maskavu, kur arī beigsies mans projekts. Es patiesībā nekad nezinu, kurp došos, kad pametīšu iepriekšējo pilsētu.”

Mākslinieka apciemotās vietas jau novembrī tiks apkopotas izstādē, kā arī grāmatā, pie kā šobrīd Al Sticking  strādā. “Es vēlos dalīties savā pieredzē gan ar cilvēkiem Francijā, gan citur pasaulē.” 

27Skatīt galeriju