Pēc mēneša, 4.februārī, būs pretvēža diena. Vēzis. Tā ir diagnoze, par kuru vairums nerunā. Taču ir cilvēki, kuri tikuši tam pāri, ar šo diagnozi sadzīvo un saka: tas nav spriedums, ar to var sadzīvot. Viena no tādiem ir liepājniece EGITA UPMALE, kura uzvarējusi krūts vēzi.

Darbs – sirdslieta

Egita vienmēr pa dzīvi gājusi kā vilciena lokomotīve, negaidot kad darbus padarīs kāds cits, jo pašai darbs bijis un joprojām ir sirdslieta: ”Izmācījos par drēbnieku, bet savā profesijā nostrādāju tikai pusgadu. Jo šūšana nebija mana sirdslieta. Pēc pirmās meitiņas piedzimšanas mani paaicināja strādāt veikalā. Tirdzniecība man patikusi jau no bērnības. Ar lielāko prieku tolaik omai braucu līdzi uz tirgu tirgot zemenes, jāņogas, gurķus un pārējo. Pārdevējas darbs man patika un aizgāja.”

Tā arī vairāk nekā 20 gadus viņa darbojas tirdzniecības jomā: ”Sākās izaugsme no pārdevējas par veikala vadītāju. Tad no veikala vadītājas par veikalu tīkla vadītāju. Tad kādu laiku pastrādāju par ražošanas daļas vadītāju. Nebija viegli, bet tas bija jauns izaicinājums, kas vienlaikus deva jaunu pieredzi un iemaņas. Pašai bija interesanti.”

Pēc četriem gadiem, kas nostrādāti saistībā ar ražošanu, Egita atgriezusies tirdzniecības sfērā. Šobrīd viņa ir veikalu tīkla ”Beta” vadītāja Liepājā.

Dzīve apmet kūleni

Pirms diviem gadiem, 46 gadu vecumā, Egitas dzīve apmeta kūleni: ”Mans lielais vaļasprieks ir iešana pirtī. Tas ir rituāls – ik sestdienas vakaru kopā ar draudzenēm gājām uz pirti. Pēršanās un rīvēšanās. Vienlaikus miesas un dvēseles attīrīšana. Arī manas meitas pārņēmušas šo tradīciju, jo jau no pāris gadu vecuma nāca līdzi.”

”Pirtī, sēžot uz lāviņas, ieberžot ķermeni ar sāli, sajutu, ka kaut kas nav kārtībā,” viņa turpina: ”Iepriekš nekā tāda nebija, bet pēkšņi jutu krūtī ko īpatnu. Pirmajā brīdī īpaši nesatraucos: tāds mazs nieks, tas taču nekas nevar būt.”

Par savu atradumu runājusi ar meitām, tās ieteikušas aiziet pārbaudīties: ”Jāsaka godīgi, tad gan nobijos. Nebiju gatava uzreiz doties pie ārsta. Likās, ka varbūt bumbulis pazudīs, ka tās tikai kaut kādas izmaiņas organismā. Pagāja nedēļas, bet bumbulis nepazuda. Nosvinējām Līgo, pēc kā arī tūlīt bija vizīte pie daktera Ķeires.”

”Varētu pat teikt, ka iznāca zibensskrējiens,”

viņa turpina: ”Dakteris arī sataustīja bumbuli. Jau nākošajā dienā mani nosūtīja uz ultrasonogrāfiju, no tās – uz momogrāfiju. Tūdaļ sekoja analīzes un biopsija. Tas bija trīs dienu jautājums, kad dakteris teica: nav ko gaidīt, pirmdien jānāk uz ķīmijterapiju.”

Dara, kas jādara

”Jā, šoks tas bija,” atzīst Egita: ”Negribējās ticēt. Bet dakteris bija atklāts, atzina, ka neizskatās labi un ka audzējs varētu būt ļaundabīgs.”

Viņa piekrīt, ka pluss tajā brīdī bijusi mediķu operativitāte: ”Tas neļāva sevi sākt žēlot, iedziļināties un svārstīties. Ļāvos dakteru norādēm, apzinīgi gāju uz procedūrām, darīju, ko lika.”

”Atzīšos, ka pēc diagnozes noteikšanas man bija ļoti bail vērt vaļā internetu un lasīt par man noteikto diagnozi, meklēt papildus informāciju,” viņa neslēpj: ”Man ir bail no pelēm. Un tieši tādas pašas bailes manī bija skatīties informāciju. Jo visu laiku bija sajūta: tas nevar būt, varbūt, ka tā būs kļūda.”

”Kad pateica, ka jāsāk ķīmijterapijas kurss, sapratu, ka viss ir nopietni,” viņa turpina: ”Tad vienkārši ļāvos un uzticējos. Jo mūsdienu medicīna patiesi ir attīstījusies. To nu, pēc diviem gadiem, droši varu teikt.”

Taču neslēpj, ka dzīves pamati tajā brīdī sašūpojās nopietni:

”Bija neizpratne: kas nu būs, kā tālāk dzīvošu. Jo iepriekš biju pieradusi iet kā lokomotīve. Gan mājās, kur jātur kārtībā gan mājoklis pilsētā, gan mājas laukos, gan arī darbā.”

Kaut meitas Egitai jau lielas – vecākajai 23 gadi, bet jaunākajai 20 gadi, uztraukums bijis arī par viņām: ”Tikai pēc tam sāku apsvērt, kāpēc tā varēja notikt.”

Nonākusi pie secinājuma, ka uzstādītā diagnoze, iespējams, ir sekas stresainajai ikdienai, kā arī tam, ka rūpes un sāpes parasti paturējusi sevī: ”Visu laiku bija skrējiens: darbs – mājas, mājas – darbs. Labi, ģimenē ir svētki, bet tas viss jāpadara ātri, jo jāsteidz taču arī darba lietas kārtot.”

Turklāt neilgi pirms diagnozes noteikšanas Egita piedzīvojuši ļoti sāpīgu zaudējumu: ”Tā paša gada janvārī pēkšņi viņsaulē aizgāja mammīte. Tas bija vissmagākais trieciens dzīvē. To nevienam negribētu novēlēt.”

”Ja līdz tam man likās, ka es esmu stipra, tad pēc mammas nāves sabruku,” viņa atzīst: ”Bieži ir tā, ka emocijas cilvēki tur sevī iekšā un nelaiž uz āru. Biju viena no tiem. Varbūt tāpēc, ka negribēju apkārt parādīt, ka arī es esmu ievainojama. Jo mēs taču esam stipras! Visu varam! Mammītes nāve bija mirklis, kas mani salauza.”

Sāpīgo ziņu mazliet vieglāk pārdzīvojamu darījusi kāda laba ziņa: ”Mammīte, pirms došanās mūžībā, arī jau zināja, ka mana vecākā meita gaida mazulīti. Maijā piedzima mana mazmeitiņa. Un šis notikums mazliet sabalansēja domas, neļāva ļauties izmisumam, jo bija jārūpējas par to, lai labi būtu meitām un nu jau arī mazmeitiņai.”

Svarīgs savējo atbalsts

Sākot ārstēšanās kursu, Egita nav ļāvusies panikai, uzticējusies mediķiem: ”No ķīmijterapijas man bailes nebija, vairāk baidījos no apstarošanas. Uz ķīmiju drosmīgi gāju tādēļ, ka nezināju, kas tas ir. Jo nebiju meklējusi un lasījusi par pašu terapiju un tās sekām.” Ķīmijterapiju pārdzīvot palīdzējusi arī saskarsme ar citām pacientēm. Tā bijusi gluži kā atbalsta grupa, jo, ieradušās uz procedūrām, viņas dalījušās pieredzē.

Egita bijusi informēta, ka ķīmijterapijas dēļ viņa zaudēs matus, taču kad tas sācis notikt, izbrīns un šoks bijis ne pa jokam: ”Jau pēc pirmās ķīmijas, dušā mazgājoties, mati krita nost kā sniegs. Pat pie galda sēžot, mati krita ārā kušķiem… Sākumā likās: ārprāts, kāda es izskatīšos bez matiem! Jā tie ir lielākie pārdzīvojumi. Bet par to, ka audzējs ir vai varētu būt ļaundabīgs, es nedomāju.”

”Arī tagad par to nedomāju,” pēc ķīmijterapijas, starošanas un operācijas viņa teic: ”Tagad pat brīžiem pieļauju: varbūt tomēr tā bija kļūda, varbūt audzējs tomēr bija labdabīgs.”

Grūtos brīžus pārvarēt palīdzējis ne tikai tuvinieku un draugu, bet arī kolēģu atbalsts.

Jo viņa nav slēpusi no savējiem informāciju: ”Vīram visu izstāstīju tūlīt, kaut pati parunāt nevarēju – bira asaras. Gluži pretēji – tas, kam izgāju cauri mani ar ģimeni vēl vairāk saliedēja un satuvināja.”

”Vīrs mani sācis vēl vairāk saprast, un ar meitām biežāk satiekamies un sazvanāmies. Ja iepriekš viss bija pats par sevi saprotams: mamma var, sieva arī var, tad ārstēšanās posmā un arī tagad, pēc tā, varu teikt, ka vīrs mani sācis ”nēsāt uz rokām,” viņa neslēpj: ”Man vairs nav jādara smagie darbi. Lielo rūpju nastu uzņēmies vīrs. Kaut ne brīdi neesmu teikusi, ka esmu slima un nevaru – cik varēju, arī rehabilitācijas laikā darīju.”

Un piebilst: ”Arī kolēģi mani ļoti atbalstīja. Pat procedūru laikā, cik varēju, gāju uz darbu un darīju. Tuvinieku, draugu un kolēģu atbalsts bija kā dopings, lai pietiktu spēka turpināt iesākto, ietu uz priekšu. Tādēļ nevajag visu paturēt sevī, vajag uzticēties cilvēkiem.”

Viela pārdomām

”Melnais posms ir garām,” teic Egita: ”Bet es no tā esmu daudz ieguvusi. Nav jēgas sēdēt stūrī un gausties. Tas neko nemainīs, no tā vieglāk nekļūs. Ir jādzīvo tālāk.”

Un atzīst, ka nu uz dzīvi skatās pavisam citādāk: ”Uz visu skatos mierīgāk, neņemu sīkumus vairs pie sirds, nepievēršu tiem uzmanību.

Kad kaut kas notiek un es varu vērst situāciju uz labu, tad to daru un darīšu. Bet nepārdzīvošu par lietām un procesiem, ko nevaru ietekmēt.”

Brīžiem gan viņai gadās pārvērtēt savus spēkus: ”Īpaši pēc staru terapijas gadījās, ka sāku kādu darbu, šķita: varu. Bet pēc brīža nācās atzīt, ka nav vairs tās enerģijas, kā iepriekš. Klupu pavasarī iekšā dārzā, domāju: nu tik rakšu un ravēšu. Daru, bet nav vairs tik spēka, kā agrāk… Jāpierod pie tā, ka izdari vienu darbu, atpūties, novērtē, pirms ķeries klāt nākamajam.”

Viņa atzīst, ka pārbaudījumi, kam iziets cauri, ļāvuši saprast, ka visi pienākumi nav jāuzņemas vienai: ”Nav tā, ka visu jādara man pašai, par visu jāuzņemas atbildība. Visi ir iesaistīti. Esmu iemācījusies pārējiem vairāk uzticēties. Ne tikai mājās, bet arī kolektīvā. Jāprot pienākumus sadalīt, nevis visu vilkt vienam.”

Ik diena kā vienīgā

Egita gan nav bijusi tik drosmīga, lai pēc matu, uzacu un skropstu zaudēšanas lepni demonstrētu savu jauno imidžu: ”Uzacis iemācījos uzzīmēt kā īsta māksliniece, arī skropstu neesamību aizvietoju ar prasmīgu meikapu. Pēc pirmajiem ķīmijterapijas seansiem mati nogāja un bez tiem biju gandrīz gadu. Bet kailu galvu gan nestaigāju. Sākumā izmantoju lakatus. Ik reizi ieejot veikalā, iegādājos pa jaunam lakatam vai šallei, ar ko eksperimentēju.”

Tad pienācis laiks arī parūkām: ”Vispirms bija viena, tad vēl otra. Kad matiņi jau bija atauguši, tad gan nometu parūku un gāju cilvēkos ar super īsiem matiņiem. Bija gan jautājumi, kādēļ savus garos skaistos matus esmu nomainījusi pret īsu griezumu, taču daudzi pat nesaprata, ka man nebija matu. Domāja, ka man tāds stils.”

Tā arī Egita palikusi pie īsā griezuma, taču līdz tam pat mājās radusi risinājumu: ”Pliku galvu nestaigāju arī mājās. Tur izmantoju lakatus. Bet naktij man bija dažādas cepurītes. Arī tā bija pieredze. Līdz tam, kad pati saskāros ar šiem jautājumiem, nebiju pievērsusi uzmanību, bet nu uz ielas redzu, cik daudzas sievietes skārusi šī liksta – daudzas staigā ar lakatiem un parūkām…”

Viņa turpina reizi ceturksnī doties uz pārbaudēm, taču teic, ka atsākusi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi:

”Kādu laiku pēc operācijas pirtī iet nedrīkstēja. Bet nu dakteris atļāva pamazām atsākt. Protams, nepārforsējot. Tāpat esmu atsākusi vingrot un apmeklēt peldbaseinu. Kad baseina reģistrācijā uzrādu invaliditātes apliecību, citiem ir neizpratne – normāla sieviete, bet invalīde?”

Jā, jo vizuāli neviens nepateiks, kam Egita izgājusi cauri. Mati un uzacis ataugušas, bet operācijas sekas mūsdienās viegli var noslēpt: ”Protēzi izmantoju tikai peldkostīmā. Pārējā laikā pietiek ar polsteru.” Par implanta ievietošanu pagaidām nav domājusi. Tā vietā pasmejas: ”Un rētas jau mūsdienās var noslēpt zem tetovējuma.”

Taču ik dienu Egita dzīvo kā vienīgo: ”Mēs taču neviens nezinām, cik mums katram dots. Varbūt desmit gadi, bet varbūt tikai viens. Tādēļ esmu īstenojusi senu sapni – pabeidzu grāmatvežu kursus. Jo atveseļošanās periodā sapratu, ka varu gribēt kaut ko tikai sev. Sapratu, cik interesanti ir veidot mandalas. Ja skrējienā nekad nebija laika sev, tad nu esmu sapratusi, cik ļoti svarīgi ir atļauties laiku tikai sev, sava redzesloka paplašināšanai.”

Nevajag klusēt!

Egitai ne reizi nācies uzklausīt neticīgus un pat izbrīna jautājumus: vai tiešām? Vai tiešām cilvēks, nemainot savu optimismu, tam visam var iziet cauri: ”Bet es jau neesmu slima! Jā, tā ir gadījies. Bet vēzis ir diagnoze, ar ko var sadzīvot! Tikai jādara tas, ko saka ārsti. Un – nevelkot garumā. Nevar kā strauss ieraut galvu smiltīs, jo problēma jau tāpēc nepazudīs. Problēma ir jārisina!”

”Ejot uz ķīmijterapiju, daudz dod tas, ka sievietes dalās pieredzē. Cita citai stāsta, kā lietot zaļos kokteiļus, lai izdarītu nepieciešamās izmaiņas savā ēdienkartē, uzmundrina cita citu,” tā Egita, kura par Liepājas mediķiem saka tikai labus vārdus: ”Biju apčubināta. Kā jau mājās.”

”Protams, pašam ir jābūt stipram! Nevar gausties,” tā Evita: ”Man pozitīvo lādiņu deva domas par mazmeitiņu. Tagad viņa ir mazs kunkulītis, bet gribās redzēt mazmeitiņu izaugam. Tāpat nepagurt, iet uz priekšu man palīdz vēlme būt starp cilvēkiem, iet, darīt, rosīties.”

”Tāpat šajās situācijās ir svarīgi nebūt vienam,” viņa uzsver: ”Vienalga, vai tās ir draudzenes vai kāds cits, kam uzticēties. Man draugi vienmēr bija tuvumā. Grūtajās dienās pēc ķīmijterapijas, kad ir nenormālās kaulu sāpes, draugi bija blakus – uzmundrināja un sapurināja. Un es jau pati arī negribēju būt vāja, gribēju saņemties, lai turpinātu dzīvi iepriekšējā kvalitātē.”

Pārējām sievietēm Egita no sirds iesaka: ”Protams, ir būtiski regulāri apmeklēt ārstu, lai veiktu pārbaudes. Tāpat būtiski veikt pašizmeklēšanu. Bet galvenais ir nenobīties, ka atklāts kas aizdomīgs. Jā, bailes ir normāla parādība, bet par tām jārunā, jākonsultējas. Ir jāiet uz priekšu!”

Viņa stāsta, ka pati regulāri veikusi pārbaudes: ”Kā tas gadījās ar mani, varbūt zina tikai tur augšā.” Taču jau tobrīd, kad uzzinājusi par operāciju, bija skaidrs: ”Dariet visu, kas nepieciešams. Es gribu dzīvot. Un nu, kad dakteris saka, ka viss ir kārtībā, es viņam ticu. Nekad neesmu domājusi, kā es izskatos ar vai bez ķirurģiskas iejaukšanās.”

”Šobrīd kolektīvā mudinu: meitenes, ir jāiet uz pārbaudēm! Un noteikti sevi vajag pažēlot,” viņa teic:

”Jā, skrienam kā vāveres ritenī. Bet ir jāatrod laiks sev. Vai tā būs pauze darbā vai grāmatas palasīšana mājās. Lai ieklausītos sevī. Jo ir brīži, kad nepieciešams iepauzēt un apstāties.”

Un uzsver: ”Meitenes! Tas nav nekas slēpjams! Tas nav nekas traģisks un bīstams. Jo ātrāk rīkojamies, jo ātrāk situācija tiks atrisināta. Problēmas ir jārisina, nevis jāizliekas, ka tādu nav. Ir cilvēki, kuri ir atvērti un palīdzēs. Vēzis nav traģēdija vai nāves spriedums! Nē! Tā ir diagnoze, ar ko var sadzīvot.”

”Optimisms sevī jāsaglabā. Ja tā nav, tad ir jāievieš,” tā ir Egitas devīze un pārliecība: ”Nevar domāt sliktas domas, gausties un vaidēt. No tā labāk nekļūs ne pašam, ne citiem. Katra diena jāizdzīvo pilnvērtīgi, lai varētu teikt: ir man tomēr skaista dzīve!”