Vēl Baiba ir zināma sava otrā “es” dēļ, kas ir skriešana un kustības. Pati no īsām distancēm pārgājusi uz garajām un nemitīgi mudina arī apkārtējos kustēties un dzīvot aktīvi.

– Pārstāvat jomu, par kuru daudz diskutē, un teju katram ir viedoklis par sociālo darbu, tā prestižu, darbinieku kompetencēm. Cik ilgi strādājat šajā jomā?

– Esmu saldeniece, šeit ierados studēt toreizējā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Vispār stājos sociālajos pedagogos, bet tiku sociālajos darbiniekos (smejas).

2006. gadā sāku strādāt Sociālajā dienestā. Nu jau man ir 18 gadi un seši mēneši vienā darbavietā.

Ir bijuši gan piedzīvojumi, gan pārdzīvojumi un krīzes, es teiktu – tādi dzīves rūdījumi.

Visus šos gadus strādāju Sociālo pakalpojumu daļā, vairākus gadus esmu vecākā sociālā darbiniece.

– Kāpēc izvēlējāties šo profesiju?

– Izvēle nāca dabiski, man vienmēr gribējies strādāt profesijās, kas saistītas ar palīdzības sniegšanu.

Protams, šī profesija nav tik prestiža, jaunos cilvēkus grūti pievilināt, jo arī atalgojums ir salīdzinoši zems. Esam ļoti liels dienests, mums ir daudz darbinieku.

Es strādāju ar smago bloku – manā pārraudzībā ir pakalpojumu nodrošināšana vardarbībā cietušām pilngadīgām personām un citas sarežģītas situācijas. Darbs ir saistīts ar pakalpojumu piešķiršanu.

Pārsvarā visu dienu esmu kabinetā, man ir ļoti daudz dokumentu, papīru darbu.

Cenšos nelasīt atzinumus, taču, tā kā man tie ir jāsavada programmā, pa diagonāli sanāk uzmest acis…

Viegli nav, ja redzi, ka cietuši pazīstami cilvēki. Tas ir sāpīgi.

Visur tiek rādīts, ka esam smaidīgi, laimīgi, bet stāstam ir arī otrā puse, tā, kuras dēļ cilvēks nonāk Sociālajā dienestā. Tad ir šaubas, domas: varbūt es varēju palīdzēt? Bet es taču nezināju!

Tādēļ šī profesija izdedzina emocionāli. Mums nodrošina supervīzijas, kurās varam izrunāt to, kas sasāpējis, pārstrādāt notikušo.

Neslēpšu, ka darbs ir ritējis viļņveidīgi, ir bijuši arī darba meklējumi. Tomēr man patīk tas, ko daru, īpaši jau tad, kad saņemu atgriezenisko saiti, dzirdu labus vārdus. Tie dod motivāciju strādāt: viss taču ir labi (smaida)!

– Par jums saka, ka spējat atpazīt vardarbību, kas šobrīd ir ļoti aktuāls temats, bet sabiedrības izpratne par to ir ļoti dažāda.

– Es teiktu, ka iemesls ir aizspriedumi. Vardarbību cilvēki lielākoties asociē ar sišanu. Tā nav! Ir arī emocionālā vardarbība, kad ar vārdiem otrs cilvēks tiek tā traumēts, ka viņš nespēj ne savākties, ne normāli funkcionēt un būt sabiedrībā.

Ja klients atnāk pie manis runāt par bērna sociālo rehabilitāciju, es mēģinu saklausīt, vai arī vecākam nevajag atbalstu. Būsim godīgi, ja vardarbība bijusi pret bērnu, tad kur viņš dzīvo? Ģimenē.

Visbiežāk mamma, kura nāk lūgt palīdzību, ir cietusi arī pati.

Tāpēc vienmēr cenšos pārliecināties, vai palīdzība nav vajadzīga arī pieaugušajam. Iedodu informāciju par iespējām, aicinu izlasīt un, ja vajag, zvanīt mums, lai varam risināt situāciju tālāk.

Atmiņā ir kāds spilgts gadījums. Runāju ar sievieti un redzu, ka viņai asaras acīs. Iedevu kontaktus, teicu: “Piezvaniet, aizejiet!” Pirmais solis ir iedrošināt aiziet pie speciālista.

Pēc kāda laika šī sieviete atnāk pie manis un saka, ka gribot uzrakstīt pateicību. Par ko? Es tikai darīju savu darbu! Taču neslēpšu, ka gandarījums ir liels, ja cilvēks pasaka paldies.

Esmu iepilinājusi it kā vienu pilīti jūrā, lai viņai būtu vieglāk dzīvot.

Es arī cenšos iesaistīties darba grupās, ministriju rīkotās diskusijās, jo praktiķu piemēri ir no reālās dzīves, un tas ir citādāk, nekā vienkārši sausu likumu izdomāt.

– Kā jūs iemācījāties vai ieguvāt izpratni par sociālo palīdzību?

– Tā izpratne man ir veidojusies dabiski. Ir brīži, kad klients atnāk, jau uzvilcies. Es to nolasu un pretī esmu mierīga. Ja būšu tāda pati, nekur tālu netiksim.

Ienāk: kāpēc man te ir jānāk, kas man te jādara? Es sāku lēni, mierīgi, paskaidroju, ka tas, ko izdarīsim, nāks viņam par labu, un tad parasti iestājas miers, beigās pat seko paldies.

Mums ir mācības, kursi, semināri. Kad klausāmies, informācija galvā tiek apstrādāta, apskatītās situācijas ļauj saprast, kā pareizāk darīt, kā reaģēt.

Daži klienti domā, ka var gāzt mums virsū visu, kas uz sirds, bet mums arī viņiem, tik ļoti dažādiem, ir jāpalīdz.

Izpratne rodas no pieredzes, zināšanu papildināšanas.

Ja turpinām par vardarbību, tad lielu ieguldījumu veic “Centrs “Marta””, kas aicina runāt, un ne tikai par nesen notikušu vardarbību, bet arī par bērnības traumām, kuras nav pārstrādātas un joprojām traucē dzīvot pilnvērtīgi.

Cilvēks kopumā var saņemt līdz 120 konsultācijām, ja tas ir novērtēts kā augsta riska gadījums. Un var uzstutēties!

Tāpēc gribu aicināt cilvēkus nebaidīties nākt uz Sociālo dienestu un lūgt pakalpojumus. Tas nenozīmē, ka tūliņ būsiet uzskaitē, ka pēc tam jūs apsekos utt.

Gribas lauzt stereotipus un aizspriedumus, ka Sociālais dienests ir bubulis. Tā nav.

– Cik bieži redzat, ka cilvēks ir uzstutējies tāpēc, ka meklējis palīdzību?

– Parasti jau tad, kad nāk prasīt papildu konsultācijas, var redzēt, ka cilvēks ir mainījies, izbeidzis toksiskās attiecības, aizgājis no vardarbības veicēja, spēj dzīvot pats.

Bija gadījums, kad sieviete cieta no vardarbības, turklāt viņai nebija darba. Pateicoties papildu motivācijai, ko saņēma no psihologa, viņa sāka strādāt un nodrošināt sevi.

Liela daļa gadījumu beidzas pozitīvi. Ja cilvēks meklē palīdzību, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs pārmaiņām.

Bet ir arī reizes, kad sieviete netiek projām no toksiskām attiecībām, iet pati atpakaļ, tad gan ir žēl… Atnāk ar saulesbrillēm, izrādās – abas acis zilas.

Pieņem palīdzību, grib mainīt situāciju, bet atgriežas pie varmākas. Visvairāk žēl, ka pa vidu ir bērni.

Bet ir bijis arī tā, ka jaunietis ziņo policijai par vardarbību mājās, kaut gan visiem šķiet, ka tur nu gan viss ir skaisti un labi. Apsveicami, ka jaunieši spēj par to runāt, ir gatavi iesaistīties, lai palīdzētu sev un ģimenei.

– Taču darba dzīvi jāprot arī atlikt malā, citādi tā noved pie izdegšanas. Jūsu sirdslieta brīvajā laikā ir skriešana?

– Es teiktu tā, ka aktīvs dzīvesveids ir mans otrs “es”. Skriešana ir mans lielākais hobijs.

Kopš dzīvoju Liepājā, ar sportu esmu uz “tu”. Aktīvi sacensību režīmā skrienu no 2017. gada, vairāk gan vīra pamudināta.

Bet es pirmā nostartēju Beberliņu “Stirnu bukā”. Tā man ir visskaistākā medaļa – no koka ar dzintara gabaliņiem. Pirmo noskrēju “Vāveres” distanci – tie ir pieci līdz septiņi kilometri.

Skriešana ir mana relaksācija.

Esmu it kā rīta cilvēks, bet skrienu pēc darba. Daru to bez mūzikas, bez austiņām, lai varu reflektēt. Skrienot domāju par dažādām lietām un vienlaikus attīros no visa liekā. Tas ir laiks ar sevi. Aptuveni stunda.

Esmu noskrējusi trīs maratonus. Šobrīd pāreju tieši uz garākām distancēm, uz maratonu un pusmaratonu, patīk izturība. Nu arī “Stirnu bukā” ņemu “Buka” distanci, kas ir 20–22 kilometrus gara.

– Skrienat Liepājas ielās?

– Pludmale, mežs, bet vislabāk man patīk veloceliņš uz Bernātu pusi, tur var netraucēti skriet. Varu par sevi tagad pasmieties: agrāk teicu, ka tad, ja pūtīs vējš un līs lietus, es tiešām neskriešu un nekur neiešu, bet tagad atskrienu mājās, izlijusi līdz pēdējai vīlītei (smejas).

Sāku skriet, kad parādījās liekais svars. Mainīju arī ēšanas paradumus, sāku aktīvi sportot, sakārtoju sevi.

Esmu kļuvusi emocionāli noturīgāka, jo skriešana norūda ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

Tā kā visa ģimene piedalāmies sacensībās, tad skrienam katru dienu, dziļo muskulatūru stiprinām, ceļus, gūžas, locītavas.

Kad braucam uz sacensībām, no malas šķiet, nu, kā nav žēl naudas? Nav, jo tas ir ieguldījums.

Pateicoties sportam, esam redzējuši tik daudz skaistu vietu! Nekad tāpat vien neaizbrauktu. Cik skaisti, ka lauksaimnieks atļauj skriet cauri savam labības laukam, tad atkal skrienam gar Zviedru cepuri, un kalnā augšā arī jātiek!

Meita un dēls trenējas vieglatlētikā. Priecājos, ka esam tie labie piemēri un mūsu bērni augt fiziski stipri, veseli. Nesaku, ka visiem ir jāskrien, bet fiziskās aktivitātes ir pamats pilnvērtīgai dzīvei. 

Mums ir tik fantastiskas vietas Liepājā, kur ar sportu nodarboties. Spēj tik visu apgūt!

Patīk, ja varu pavilkt kādu līdzi. Bez skriešanas mums hobijs ir arī ziemas peldēšana. Lai nebūtu uz Karostu jābrauc, nolasījāmies tāds bariņš, “Pakaviņā” peldam.

– Jūs kopā ar vīru nodibinājāt sporta klubu?

– Skriešana pārgāja mīlestības hobijā. Vīram sen bija sapnis par sporta kluba izveidošanu. 2023. gada 3. aprīlī nodibinājām skriešanas klubu “Born2Win” (tulkojumā – dzimis, lai uzvarētu – L. K.).

Šobrīd klubā jau ir 65 biedri, ne tikai skrējēji, bet arī tādi, kas iet garos pārgājienos, ir riteņbraucēji, vīrs piedalās triatlonā.

Esam ļoti dažādi vecuma, profesiju, pieredzes, veselības ziņā, taču jūtamies kā ģimene, komūna.

Treniņos veltām laiku fiziskās sagatavotības uzdevumiem un speciāliem skriešanas vingrinājumiem. Sākumā ir tikai iesildošie un atsildošie skrējieni.

Pirmo reizi klubs rīkoja sacensības “Ritma skrējiens”. Paldies draugiem Artūram un Santai, bez viņiem mēs nebūtu sacensības uztaisījuši.

Paldies arī kovida laikam, kad izmācījos par C kategorijas vieglatlētikas treneri.

Šajā profesijā daudz praktizēju uz sevi, piemēram, ar skriešanas botām. Nav tā, ka var ieiet veikalā un iegādāties botas, kas patīk. Nē, ir sīkas un smalkas nianses, kas jāņem vērā.

Taču būtiski mums ir izvilkt cilvēkus no mājām, aicināt spert pirmo soli. Man patīk, ja ar savu hobiju varu pavilkt līdzi vēl kādu.

– Kā izlēmāt iesaistīties politikā un startēt Liepājas pašvaldības vēlēšanās?

– Mani uzrunāja Liepājas partija. Piekritu, jo tās darbs ir vērsts uz iedzīvotājiem. Ja ar savām zināšanām un pieredzi varu būt noderīga, kāpēc nepiedalīties.

Jā, bija cilvēki, kuri prasīja, vai man ir tik daudz brīva laika vēl bez visām aktivitātēm? Man nevienam komentāri par to nav jāsniedz. Cik varēju, tik devu savu ieguldījumu jau priekšvēlēšanu periodā, stāstot par sociālo jomu, sportu.

Uzskatu, ka ir jāaktivizē tautas sports.

Mums ir ļoti daudz sporta kustību, bet tās ir vairāk jādarbina. Vēl viena joma ir jaunieši. Izgāju apmācības darbā ar jauniešiem.

Taču ar to, ka mani neievēlēja domē, nekas nebeidzas, jo komandas darbs turpinās. Esmu pārliecināta par to, ko daru, un man tas patīk.

Vizītkarte

Baiba Juhno

• Dzimusi 1985. gada 10. maijā Saldū.
• 2003. gadā uzsāka studijas Liepājā, ieguvusi maģistra grādu sociālajā darbā.
• Strādā Liepājas Sociālajā dienestā.
• Ieguvusi C kategorijas vieglatlētikas trenera diplomu.
• Sporta kluba “Born2Win” dibinātāja.
• Precējusies, vīrs Sergejs (“Gada liepājnieks 2024” par aktīvu sporta pasākumu organizēšanu Liepājā un veselīga dzīvesveida popularizēšanu).

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.