Vai 19. gadsimta izskaņā Latgalē ieceļojušie krievi Šalajevi maz nojauta, ka viņu pēcteča NIKOLAJA ŠALAJEVA vārdu lieliem burtiem ierakstīs Latvijas hokeja vēsturē? 

Rīgas puisis Nikolajs 60. gadu sākumā kopā ar hokejistu Hariju Vītoliņu senioru Brocēnos meklēja glābiņu no obligātā karadienesta un galvaspilsētas kņadas. Tolaik uz Brocēnu cementa un šīfera kombināta strādnieku ciematu atvilināja vietējā hokeja komanda “Starts”. Tai bija vērā ņemami rezultāti republikas mačos, tāpēc talantīgais un jaunais hokejists piekrita. Brocēnu komanda “Starts” bija republikas viena no līderēm, 1965. gadā – valsts čempione. “Tajā gadā nespēlēju, jo tomēr iesauca dienestā. Pēc armijas mani gaidīja Rīgā, taču atgriezos Brocēnos,” stāsta sporta veterāns. Viņam bija dabas dots talants arī futbolā un vieglatlētikā, jo bez speciāliem treniņiem Saldus rajona un valsts sacensībās ieguva godalgotas vietas.

1970. gadā aizbrauca spēlēt hokeju aiz Urāliem. Tur pirmo reizi uzzināja, kā ir tad, kad nauda griežas. Krievu treneris skaidroja: krievs uz ledus ir kā jātnieks bez galvas – ar spēlei vajadzīgo niknumu, taču bez stratēģiskās domāšanas; latvietim ir zelta galva, taču pārāk rāma un pieklājīga spēlēšana, tāpēc izcils aizsargos vai centra uzbrucējos. Kurā grupā treneris iekļāva Latvijas krievietes un poļa dēlu Nikolaju? “Es biju tatārs!” smejas Nikolajs. “Tas uzvārda dēļ, jo izklausās kā tatāriem. Rīgā mani sauca par Šļauku.”

Nikolajs par saviem sporta panākumiem daudz nestāsta, tāpēc sarunā iesaistās sieva Irēna: “Pajautājiet vecajiem hokejistiem un faniem – visi zina, kas ir Šalajevs. 2011. gadā Latvijas hokejam svinēja 80. jubileju, Nikolajs no Lipmana saņēma ielūgumu. Pirms brocenieku spēles neviens pat nejautāja, kura komanda uzvarēs (skaidrs, ka “Starts”!). Visus interesēja, cik vārtu iesitīs Šalajevs. Viņš bijis republikas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs. 

Reiz bija tā: spēli tiesāja Nikolajam ļoti labi pazīstams tiesnesis. Kas tur bija, ka viens no pretinieku komandas nokrita? Tiesnesis iedeva Nikolajam noraidījumu uz divām minūtēm. Vīrs neizpratnē: par ko?! Tiesnesis noraidījumu pagarināja līdz desmit minūtēm. Pēc spēles Nikolajs tiesnesim jautāja, par ko īsti sodīts. “Es gribēju redzēt, ko komanda var bez Šalajeva,” draugs godīgi atbildēja.

Nikolaju ciena, nejautājot tautību. Daudzi pat nezina, ka viņš ir krievs, jo latviešu valodā runā bez akcenta, raksta bez kļūdām, lasa. Brocēnos dzīvo daudz krievu un citu tautību pārstāvji, visi sadzīvojam ļoti labi. Tautība varbūt politiķiem ir nesaskaņu iemesls, taču ne jau vienkāršajiem cilvēkiem.”

Sieva atklāj Nikolaja lielāko sāpi – savu radu lielajā saimē vienīgais palicis bez Latvijas pilsonības. Būtībā ir varas maiņu ķīlnieks. Nikolaja mammas abi vecāki dzimuši Latgalē, turpat nodibināja ģimeni, pasaulē laida deviņus dēlus un meitas. Vēlāk Nikolaja mamma, brāļi un māsas pārcēlās uz Rīgu, jo tur varēja atrast darbu arī vienkārši strādnieki.

“Nezinu, kāpēc mana mamma un tēvs tā arī neapprecējās. 1936. gadā piedzima brālis Aleksandrs, tāpēc viņš, mani onkuļi un tantes pilsonību saņēma automātiski. Es piedzimu 1944. gadā. Drīz padomju varasvīri arestēja tēvu, un viņš pazuda ar galiem. Apcietināja tikai tāpēc, ka strādāja vācu laikā. Neinteresēja, ka viņš bija Baltezera radiostacijas priekšnieks jau ulmaņlaikos un tad, kad padomju vara Latvijā ienāca pirmoreiz. Mamma stāstīja, ka pirmskara Latvijā poļi nedrīkstēja strādāt valsts darbā, tāpēc onkuļi piedzirdīja kādu policistu, un viņš tēvam izdeva Latvijas pasi.

Man pilsonību nedod arī tāpēc, ka pazudusi dzimšanas apliecība, Juglā mācījos krievu plūsmas skolā. Brālis mācījās latviešu plūsmā, tur klases pārpildītas, pa trijiem skolēniem vienā solā. Krievu plūsmā klases bija pustukšas. Man bija vienalga, jo brīvi runāju abās valodās (ģimenē runājām latviski). Sieva meklējusi izziņas arhīvos, taču karā daļa sadegusi,” situāciju īsumā pārstāsta brocenieks. Nikolajam pienāktos pilsonība arī par nopelniem Latvijas labā – galu galā hokeja aprindās tiek uzskatīts par leģendu.

Brocenieka gēnus mantojis vienīgais mazdēls Raivo. “Vēl pirms diviem gadiem vectēvs kritiski vērtēja katru Raivo spēli, puisim izskaidroja pamanītās kļūdas. Mazdēls ieklausījās. Nikolajs prognozēja, ka 16 gadu vecumā varēs skaidri redzēt, vai mazdēls ir hokejists. Un ir! Ātrums, slidojums, uzvaras iemetienos, teicamas piespēles. Raivo nupat palika 17 gadu, Oļegs Sorokins uzaicināja viņu pievienoties Ventspils komandai,” lepojas vecmāmiņa un uzskaita vēl citas līdzības starp mazdēlu un vectēvu. Ģimenē runā, ka arī Nikolajs piedzimis ar vectēva talantiem.

15 gadu vecumā N. Šalajevs kļuva patstāvīgs – nonāca pie pieredzējušiem krāsotājiem. Viņi piekodināja: “Mazais, mācies no mums, jo tad nekad nepaliksi bez darba.” Vecajiem vīriem bija taisnība. “Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viss juka un bruka, daudzus uzņēmumus slēdza, arī es paliku bez darba, bet citu atrast bija grūti. Saldus būvfirmas “AZ-Inter” vadītājs pazina mani kā hokejistu, tāpēc pieņēma darbā, līdzko uzzināja, ka esmu bezdarbniekos,” atceras Nikolajs.

Sports noteica ģimenes dzīvi. “Nikolajs ziemā spēlēja hokeju, vasarā – futbolu. Mači bija brīvdienās, tāpēc ar meitu Ivandu vienmēr braucām līdzi. Kad garajās brīvdienās, piemēram, par godu Oktobra revolūcijai, Nikolajam nebija jāspēlē, trijatā braucām uz Rīgu. Vīramāte bija nopirkusi biļetes uz teātri, cirku, operu, zooloģisko dārzu, koncertiem. Viņa pret mani bija tik laba! Pie vīramātes vienmēr jutos kā mājās – daudz labāk nekā savos rados. Tāda, lūk, ir krievu viesmīlība,” uzskata Irēna.

“Vai tad Latvijā ir īsti krievi? Kur? Es viņus redzu tikai aiz Urāliem. Turienes krievi tev atdos pēdējo kreklu. Eiropa maitā to, ko sauc par krievu dvēseli. Jo tuvāk Rietumiem, jo krievu daba kļūst nekaunīgāka. Gan padomju gados, gan tagad maskavieši pārspēj visus. Pēterburgā vienmēr bijuši solīdi un inteliģenti cilvēki,” novērojis N. Šalajevs. 

Neparasti

“Mamma redzējusi tikai vienu manu hokeja spēli. Pēc tās viņa piesolīja piecīti par katru spēli, ko izlaidīšu. Mamma hokejā pamanīja tikai to, ka līdzjutēji nenormāli bļauj un spēlētāji drausmīgi grūstās, ievainojot cits citu. Bijām apdrošināti. Par lauztām ribām maksāja vismazāk. Visvērtīgākie bija pirksti, it īpaši šaujampirksts jeb rādītājpirksts.” 

Novēlējums Latvijai

“Lai pie mums ir labs hokejs! Latvijā hokejistus apceļ, tāpēc mūsu talanti aizmūk uz Ameriku, Čehiju, Šveici, Krieviju. Šodien hokejā lēmēji domā tikai par naudas atmazgāšanu, nevis sporta attīstību. Lai pamācās no somiem! Manā laikā viņi bija ļoti švaki, mēs, krievi, iesitām padsmit vārtu vienā spēlē. Tad iesaistījās Somijas valsts, izveidojot un finansējot sistēmu jauniešu hokejā. Tagad pamēģini nu dabūt ripu somu vārtos!”

Ēdiens

“Man vienmēr garšojuši mammas gatavoti kartofļaņiki. Ar visu mizu izvāra kartupeļus, kas par sīku stādīšanai. Vēl karstus nomizo un ļauj atdzist. Pēc tam samaļ, pieliek miltus, garšvielas. No masas veido plāceņus, vidū liek gaļas, dārzeņu vai sēņu pildījumu. Plāceņus aizspiež, liek uz cepešpannas un cep cepeškrāsnī. Gatavus pārsmērē ar kausētu sviestu. Mamma izmantoja putna spalvu, es tomēr krāsotājs, tāpēc ar pindzeli.” 

Vārdnīca
привычка – ieradums
чайник – tējkanna
обида  – aizvainojums
клюшка – hokeja nūja
наглый – nekaunīgs
рывок – izrāviens
гол – vārti
пас – piespēle
штраф – sods
всё – viss 

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.