Es neteiktu, ka Latvija atkritumu šķirošanā un pārstrādē šobrīd būtu vāji attīstīta. Tā bija pirms dažiem gadiem, tagad situācija ir stipri mainījusies. Manuprāt, attīstīties ir piespiedusi Eiropa. Viss jau ir izdarīts, lai varētu šķirot.

Sevi šķirot atkritumus pieradināju pāris nedēļās, esmu cilvēks, kuram, iespējams, Latvijā visdārgāk izmaksā katrs nešķiroto atkritumu kubikmetrs. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, visi maksājam vienādi, bet man nešķiroto atkritumu ir ļoti maz.

Ir uzskats, ka katrs cilvēks mēnesī ražo 1,5 kubikmetrus atkritumu, man tie ir 200 grami izmetamo – divi mazi veikala maisiņi – un 400 grami šķiroto. Esmu svērusi. Gružkastē gan nelieku nevienu pūstošo atkritumu, lai māja vienkārši nesmirdētu. Tam man ir atsevišķa kaste, lieku arī kaudzē dārzā. Vēl var likt ledusskapī saldētavā, tad, kad, piemēram, brauc uz laukiem, paņemt līdzi un likt kompostā. Mana dzīve ir ļoti civilizēta, ar stikla burkām uz tirgu pēc piena vai sulas neeju, bet, ja būtu iespēja, ietu. Manuprāt, atkritumu daudzums, ko uzrāda, ir pārlieku liels. Neesmu satikusi cilvēku, kurš dienā izmet kilogramu atkritumu, ģimene – jā. Bet tāda ir statistika.

Infrastruktūra atkritumu savākšanai Latvijā ir izveidota. Ja cilvēks grib, viņam ir iespējas. Dzīvoju Mazirbē, kur nav dalītās atkritumu savākšanas, pa ceļam vedu uz Babīti, kur ir konteineru laukums, un izmetu. Zinu, ka lielāko daļu plastmasas, kas ir manā maisiņā, nepārstrādās. Un tā ir problēma, kas jārisina.

Atkritumu daudzums vienkārši jāsamazina, šķirošana to neatrisinās. Zviedri droši vien arī domāja, ka glābj pasauli, šķiroja atkritumus, un viņiem nenāca pat prātā, ka tie sadegs Slokā. Kas notiek ar atkritumiem, kad tie sapresēti sāk savu ceļu pa Eiropu, to nezinām. 

Ir vasara. Gribas pie dabas. Nesen braucām skatīties saulrietu. Palika skumji, bet ne jau no skaistā saulrieta, bet no domas, kas nāca prātā, – ja varēji piknika grozu atvest uz atpūtas vietu, tad vari arī paņemt līdzi to, kas palicis pāri. Tūrisma infrastruktūrā atkritumu konteineri ir mazas kastītes, pie kurām parasti ir kaudzes. Dabas takās nav soliņu, kur piesēst, kad esi piekusis. Visur skaidro – tikko ir soliņš, tā ir atkritumu kaudze. Neierīko soliņus, nenoliek konteinerus, lai nebūtu kaudžu, jo kāds arī atvedīs atkritumus no mājām. Pasauli var izglābt, tikai neradot atkritumus. Tā ir mana izpratne. Pavisam neradīt nav iespējams, bet samazināt gan, un uz to jātiecas. Mani priecē domubiedru grupas, kuras popularizē, aizrauj ar ideju radīt mazāk atkritumu. Ja ir galva uz pleciem, ar kuru mēdz domāt, tad loģiski, ka citi pavelkas līdzi. Mums jau īsti nav variantu, kaut kas ir jādara, jāmaina sapratne un rīcība.