Laikrakstā bieži vien lasāmi paziņojumi par
uzņēmumam “Liepājas enerģija” nevajadzīgo būvju nojaukšanu. Kas tie
par objektiem, kāda ir šī procesa būtība un tā aktualitāte? Uz šiem jautājumiem
atbildēja uzņēmuma “Liepājas enerģija” valdes priekšsēdētājs Anatolijs Suškovs.

Vispirms viņš pastāstīja priekšvēsturi:

– Galvenokārt runa ir par tā dēvētajiem
centrālajiem siltumpunktiem. Kādreiz mēs bijām spiesti tos pārņemt no likvidētā
uzņēmuma “Liepājas siltums”. Toreiz tie bija funkcionējoši objekti
–piegādāja karsto ūdeni attiecīgajiem dzīvojamiem kvartāliem. Pēc tam, kad
namos sāka ierīkot siltummezglus, šīs būves kļuva nevajadzīgas. Bet to ēkas vēl
ekspluatācijas laikā bija sliktā tehniskā stāvoklī, kas pamazām kļuva vēl
sliktāks. Šāda objekta atrašanās līdzās dzīvojamiem namiem apdraudēja pat
drošību. Nerunājot nemaz par to, ka tie bojāja dzīvojamo kvartālu veidolu. Šo
to mums izdevās pārdot (Dzērves ielā 11, Brīvības ielā 17a, Lauku ielā 29), bet
jau 2012. gadā mēs sākām šādas būves pakāpeniski nojaukt. Reizēm līdztekus tam
nācās likvidēt arī nelielas siltumtrases. Tā kā šis darbs prasīja izdevumus,
īsā laikā to paveikt nebija iespējams, un process nedaudz ievilkās.
Izpildītājus izvēlējās tāpat kā jaunās celtniecības gadījumā – pamatojoties uz
konkursu.

Iedzīvotāji droši vien ir pievērsuši uzmanību
gan celtniekiem, kas grauj veco siltumpunktu sienas, gan viņu tehnikai. 2013.
gadā nojauca katlumāju Vītolu ielā 13, objektus Roņu ielā 3a, Saules ielā 15, K. Ukstiņa
ielā 9a. Šogad nojaukti siltumpunkti Brāļu ielā 3, Krūmu ielā 40a un 59a, Pupu
ielā 5/9, M. Ķempes ielā 8a. Palicis vēl darbs arī nākamajam gadam. Vienu
no šogad nojauktajiem objektiem A. Suškovs atzīmēja īpaši:

– Daudzus gadus Tukuma ielas izskatu bojāja
nepievilcīgā ēka ar 4. numuru. Starp citu, numura uz tās nekad nav bijis,
tādēļ, ka objektu mēs dabūjām nepabeigtu un tas atradās līdzās šeit esošajai
katlumājai. Ēkas nojaukšanu šoruden varēja vērot visi, kas brauca ar tramvaju
uz Ezerkrastu. Acīmredzot, kad siltumapgādi pilsētā nodrošināja uzņēmums
“Liepājas siltums”, šeit bija paredzēts izveidot uzņēmuma galveno
tehnisko bāzi. Tā bija pati lielākā no nojauktajām ēkām. Neskaitot to, kas
padarīts TEC teritorijā.

Interesanti, kas notiek ar zemi, kas paliek pēc
nojaukšanas, kam tā pieder? A. Suškovs paskaidroja:

– Zeme, protams, ir mūsu, un tai ir noteiktas
robežas. Piemēram, Brāļu ielā 3 tie ir 627 m², Krūmu ielā 40a – 221 m²,
M. Ķempes 8a – 409 m². Šie zemesgabali ir sakārtoti, kā to paredz attiecīgie
projekti un līgumi. Dažos gadījumos tas ir asfalts, citos – zaļā zona. Tur
strādājošo apakšuzņēmēju firmas savākušas būvgružus, nodevušas metāllūžņus, ja
tādi bija.

Radās vēl viens praktisks jautājums – par šo
teritoriju tālāko likteni. A. Suškovs izteica pieņēmumu:

– Diezin vai uz šiem zemesgabaliem var uzbūvēt
ko būtisku. Varbūt laiks rādīs. Taču viens apsvērums man ir: tā kā pilsētā
akūti izjūtams autostāvvietu trūkums dzīvojamos rajonos, to dēļ samazinās
zālienu skaits. Lai dzīvokļu īpašnieku biedrības un namu apsaimniekotāji
novērtē situāciju un nopērk šos brīvos zemes gabalus. Lai izrāda atsaucību
saviem namu iedzīvotājiem. Tūdaļ gribu atzīmēt, ka cenas uz šo zemi ir pilnībā
reālas. Tiesa gan, katrā konkrētā gadījumā būs nepieciešama vēl saskaņošana ar
pašvaldību, un reizēm tā var nesakrist ar to vai citu rajonu apbūves
perspektīvajiem zonālajiem plāniem.

Atsevišķos gadījumos droši vien varēs ierīkot
rotaļu vai sporta laukumus. Kad tikai būtu kur. Ir arī tāda iespēja.